Siguldā sāksies jūsu Latvijas tūre kopā ar jauniešu kori «Balsis». Izpildīsiet ciklu «Gadalaiku dziesmas», kas gan nav jauns, taču vēl ne reizi nav atskaņots viss kopā. Tālāk ļaušu paturpināt jums pašam...

Jā, cikls nav jauns, tas bija Radio kora pasūtījums un sākotnēji nemaz nebija iecerēts tik apjomīgs. Patiesībā tas sastāv no četriem cikliem, jo tas pirmais sākotnēji bija kā atsevišķa vienība.

Siguldieši jau sāk drebēt, domājot, cik daudz laika tad tajā koncertā būs jāpavada!

Nabadziņi! Nu jā, tā stundiņa kaut kā būs jāiztur.

Nav tātad četras stundas.

Nē, nē, nē, Vāgnera laiki ir beigušies. Kāds gan vēl mēģina pierādīt pretējo... Bet, jā, sākumā bija viens cikls, un tad nākamajā gadā tapa vēl viens, un tieši taisot to otro radās doma, ka tiešām varētu būt visu gadalaiku cikls. Pirmais bija ļoti strikti pieprasīts par vasaras tēmu. Cik nopratu, tad radio «Klasika» bija izdomājuši, ka viņiem ir apnicis visu laiku Jāņos no rīta līdz vakaram «rullēt» (Emiļa) Melngaiļa «Jāņuvakaru». Tika pasūtīts tāds kora darbs par Jāņu tematiku, par vasaru. Kad pirmais veiksmīgi izdevās, (diriģents) Sigvards Kļava teica, lai taisu nākamo. Nākamais, ja nemaldos bija par pavasari, tad par rudeni... Man tas cikls tiešām ir ļoti mīļš, tapis diezgan garā laika posmā, dodot iespēju starp tiem gadalaikiem arī tiešām atjēgties, nevis visu sasteigt, kā gadās, kad ir uzreiz, vienā laidā jātaisa kaut kas tāds liels un garš. Paviršības nav, domu tukšuma arī nav.

Par pašu tematiku runājot, mēs esam ļoti laimīga tauta, jo mums tiešām ir četri gadalaiki. Divās trešdaļās pasaules tā nav!

Mēs par to neesam aizdomājušies. Pat lielākajai daļai Eiropas nav tādu rudeņu vai pavasaru. Dienvidniekiem ziema ir tad, kad ir vēsāks, un tad atkal ir karsts, jo ir vasara.

Tātad tikko secinājām, ka šis cikls nav derīgs divās trešdaļās pasaules valstu!

Ha, tā sanāk! Bet Latvijā tas ir ideāls. Un varbūt, ka tieši ir interesants arī citiem, lai pastāstītu, ka pasaulē ir vēl šis un tas savādāks bez tās viņu vasaras.

Ja populārzinātniskā līmenī pasaka atslēgas vārdus «gadalaiki» un «akadēmiskā mūzika», tad pirmais, kas nāk prātā, protams, ir Vivaldi. Vai jaunajam ciklam ir kāda radniecība ar Vivaldi darbu?

Vivaldi tomēr ir instrumentāls darbs, mans ir izteikti domāts vokālam, korim. Te es vēlētos izcelt, ka ļoti svarīgi ir tieši tie brīnišķīgie teksti, dzejoļi, kas ir rakstīti speciāli šim ciklam. Turklāt ir sanākušas tādas ļoti skaistas skaitļu sakritības, pat zināma maģija. Visinteresantākā ir tā, ka mums ir četri gadalaiki, no kuriem divi ir vīrieši, bet divas ir sievietes. Rudens un pavasaris ir vīrieši...

Tie ir tie mainīgie.

Jā, mainīgie zēni. Un ir absolūti konstantās sievietes ziema un vasara. Attiecīgi arī dzejnieki ir divi kungi un divas dāmas. Vasaras teksti pieder Aivaram Neibartam, pavasaris ir Pēters Brūveris, abi vīri klausās ciklu nu jau no citām dimensijām. Savukārt rudens ir Inese Zandere un ziema ir Amanda Aizpuriete. Elegants kvartets. Tad ir vēl visādas lietiņas, ka vienā ciklā ir pieci gabali, otrā septiņi, tad atkal pieci un septiņi, kas latviešiem ir tādi jauki skaitļi. Un tā tālāk. Tas gan nav darīts apzināti, tā vienkārši ir sanācis. Taču salīdzinot vēl ar Vivaldi, kurš neapšaubāmi ir radījis izcilu meistardarbu, es nepretendēju uz tādu gadalaiku vispārīgu noraksturošanu. Pateicoties tekstiem, mēs varējām vairāk pafantazēt par to, kā tad cilvēks jūtas konkrētajos gadalaikos. Kādas ir viņa pārdomas, izjūtas, tieksmes. Mazāk ir runa par pašu dabu. To Vivaldi jau ir izdarījis.

Nē. Tas tika izdots uzreiz pēc pabeigšanas 2003. gadā un ir kļuvis par bibliogrāfisku retumu. Disks tika izpirkts diezgan ātri un... ir jau arī izdevies. Radio koris tomēr ir Lieta, ar ko viss ir kārtībā.

Kāpēc tagad ciklu izpildīs koris «Balsis», ja jau toreiz tas bija kopdarbs ar Latvijas Radio kori?

Tāpēc, ka Radio koris ir ļoti noslogots. Koris «Balsis» savukārt ir tāds jauneklīgāks kolektīvs, un man šķita, ka viņi varētu diezgan ātri uzķerties uz tādu avantūristisku piedāvājumu. Radio koris plāno savus darbus trīs četrus gadus uz priekšu, bet «Balsis» varēja reaģēt uzreiz. Un viņiem tas ir arī tāds kā audzinošais moments, jo ar Radio kori jau viss ir skaidrs – viņi to izdarīja, ierakstīja un viņiem ir nākamie lielie darbi, bet ar šiem jauniešiem ir cita pieeja.

Visupirms jau azartiskāka.

J-ja! Turklāt viņi ir amatieri. Man tas viss tādēļ atkal šķiet ļoti interesanti, jo Radio kora versiju mēs jau zinām.

Cik tūrē būs koncertu? Pagaidām pieteikti daži, turklāt diezgan netipiskās pilsētās.

Arī pats šobrīd nevaru vēl pateikt, cik īsti to koncertu būs. Tas biznesa plāns ir diezgan brīnišķīgs. Ir panākta sadarbība ar «Latvijas dzelzceļu», kas ļauj korim braukt ar vilcienu par brīvu. Iespējams, ka tas izskaidro arī tūres pilsētu izvēli. Biznesa plāna iecere turklāt ir tāda, ka koncerts notiek galapunktu stacijās! Siguldā gan koncerts nebūs stacijā. Kā būs citur, redzēsim!

Izklausās interesanti. Jums koncertos jāspēlē klavieres. Tad tas būtu jādara dzelzceļa stacijā!

Un nebūtu nemaz slikti! Tā būtu vecu, labu tradīciju atjaunošana. Kādreiz jau stacijas ēkas bija skaistas, kulturālas vietas. To vajadzētu pavērst atpakaļ.

Koris «Balsis» tikko uzmundrināja cilvēkus kādā citā publiskā vidē – referenduma dienā Kongresu namā.

Es diemžēl nebiju Rīgā, atbalstīju balsošanu tukšākā, lauku reģionā. Mazirbē.

Referendums, lai arī absolūti absurds, ir veiksmīgi pagājis, taču gribētos tomēr dzirdēt jūsu viedokli par to.

Referendums bija mūsu otrās barikādes. Un ir tāds teiciens – tiem, kurus Dievs mīl, viņš uzsūta visādus pārbaudījumus. Jāsecina, ka Dievs mūs patiešām mīl ļoti, jo kaut ko tik dīvainu es pirms gada nevarēju pat iedomāties.

Kurš tad varēja?

Nu tieši tā – neviens. Bet es šajā apstāklī redzu tikai labas lietas. To, ka mēs neesam pazaudējuši šo kolosālo kopības sajūtu brīžos, kas ir kritiski.

Referenduma dienā tas mani ārkārtīgi gandarīja. Miegainie, depresīvie latvieši pēkšņi saņēmās, piecēlās un kaut ko atkal izdarīja. Fantastiski!

Nevar nepiekrist. Bet ir jau tā otra lielā puse, kas nav tik fantastiska.

Ir, un tas ir apbrīnojami, ka tas mūsu lielais kaimiņš nevar likties mierā jau gadu simtiem. Pat tad, kad tiešām vairs nav variantu, vienalga neliekas mierā. Noprotams, ka visus tos 20 gadus viņi te ir rūpīgi strādājuši un darījuši visu, lai kaut ko tādu vispār varētu dabūt gatavu.

Cik lielā mērā mūziķiem būtu jāiesaistās šajās politiskajās norisēs?

Es domāju, ka ir izteikti jāiesaistās un pilnīgi visiem.

Varbūt ne gluži tā, ka jācenšas tikt sēdēt Saeimā...

Starp citu, arī Saeimā vajadzētu iet sēdēt! Ir tāda sfēra kā kultūra. Pat tiem, kas tajā nedarbojas, jāpiekrīt, ka tā ir viena ļoti svarīga lieta. Tieši tāpēc arī kultūras cilvēkiem vajadzētu iet un sēdēt tajā Saeimā.

Jums arī ir tāda interese?

Intereses nav, bet, ja vajadzētu, es ietu! Ietu un mēģinātu darīt to, kas ir manos spēkos. Citādi tā mūsu politika ir pārāk utilitāra un merkantila.

Ne jau velti politiku mēdz dēvēt arī skaistajā vārdā «zampa».

Jā. Pirmais, kas parasti tiek apcirpts, ir kultūra. Tad izglītība. Tādēļ arī uzskatu, ka katram kultūras cilvēkam arī iespēju robežās ir jādarbojas tai politikā. Tāda jūtamāka šūpošanās sākās jau pērn, kad tika atlaista Saeima. Ir pienācis tas brīdis, kad katram ir beidzot pa īstam jānoformulē, vai viņš piedalās politiskajos procesos, vai viņam joprojām viss ir vienalga.

Tas ir cieši saistīts arī ar nacionālās pašapziņas celšanu. Labs veids, kā mūziķi to var veicināt, ir šādi koncertcikli, ar kādu dosieties tūrē. Latviski, šai zemei piesaistīti.

Protams!

Dzirdēju, ka ir iecere atjaunot arī kameroperu «Šahs».

Tā tiešām ir. «Šahs» vispirms tiks uzvests rudenī Ventspilī. Piedalīsies Liepājas Simfoniskais orķestris un Ventspils Kamerkoris Ivara Cinkusa vadībā. Mana sieva Dace būs režisore. Tādi plāni. Vēl es ļoti ceru, ka rudenī izdosies noorganizēt «Maranas» koncertu.

Arī tā!

Jā, lai arī simtprocentīgi to vēl šobrīd nevaru apgalvot. Tādas glītas, jaukas lietas tomēr prasa arī finansiālus ieguldījumus, bet man šobrīd tādu līdzekļu nav. Runā gan, ka esam no tās krīzes izrāpušies, lai gan man par to nekas neliecina. Es personīgi ne no kādas krīzes neesmu izrāpies. Domāju finansiālo, protams. Bet, ja zvaigznes būs labvēlīgas, tad notiks arī tāds pasākums.

Martā un aprīlī sniegsiet arī veselu koncertsēriju lauku skolu bērniem, piedāvājot arīdzan atjaunotos «Sūnu ciema zēnus».

Jā, tas ir viens no senākajiem lieldarbiem, kas dzīvo līdz pat šai dienai. Katru gadu, kad nāk Ziemassvētki, es saņemu zvanus ar lūgumu iedot pavadījumus vai notis, lai izmantotu to skolu pulciņu uzvedumos un ne tikai. Tagad Kongresu namā un Lielajā ģildē 11 koncertos uzstāsies īsts zvaigžņu koris, kurā piedalīsies Andris Ērglis, Lauris Reiniks, Juris Kaukulis, Marts Kristiāns Kalniņš, Sergejs Jēgers, trīs brīnišķīgās meitenes no mana etnogrāfiskā orķestra un arī pārējie tā mūziķi, jo paši arī spēlēsim pavadījumu. Es uzskatu, ka šis darbs beidzot ir ieguvis savu īsteno formu, kādu tas jau sen bija pelnījis. Uzvedums normāla mūzikla veidā ar režiju, horeogrāfiju, scenogrāfiju un videoprojekcijām. Jūtu, ka būs tiešām labi.

Bērnu koncertiem izklausās pat ļoti jaudīgi!

Gribas pieņemt, ka šis projekts neapstāsies līdz ar šiem koncertiem...

Nekādi, protams, nevēlējos pateikt, ka lauku skolu bērni nav pelnījuši šādu uzvedumu.

Neapšaubāmi. Šis uzvedums turklāt ir iekļauts koncertlektorijā, ko rīko «Latvijas koncerti». Tas ir skolēnu mūzikas lekciju beidzamais koncerts. Tā sakot, rubrikā «Sena dziesma jaunās skaņās». Skolēni brauks no īstiem Latvijas laukiem, un es pieļauju, ka tur būs ne viens vien tāds, kurš pirmo reizi atradīsies īstā koncertzālē. Līdz ar to mums tā ir ļoti nopietna atbildība. Pilnīgi iespējams, ka atkarībā no tā, kā būsim spējuši šo uzvedumu sagatavot, būs atkarīgs, cik liels būs šādu pasākumu apmeklētāju loks nākotnē...

Te jāuzsver, ka koncerti nav publiski pieejami ikvienam interesentam, tādēļ atliek tiešām cerēt, ka šim projektam būs arī turpinājums. Tikmēr, vai jums nav doma uzspēlēt kopā arī ar savu dēlu Valteru, kurš nesen aizgāja no «Melo-M»?

Ir, šad un tad to darām, un viņš būs arī Siguldas koncertā! Es gan negribu viņu noslogot, jo Valteram pašam ir lieli plāni. Viņš tagad nodibināja savu grupu («DaGamba»), un pats sākums jau ir tas svarīgākais.

Saprotams. Bet Siguldā būsiet kopā, būs koris «Balsis», būs labs koncerts. Atliek aicināt cilvēkus ne tikai aiziet, bet arī aizbraukt uz to, jo, kā zināms, tad uz koncertzāli «Baltais flīģelis» speciāli dodas cilvēki arī no Rīgas.

Tā ir brīnišķīga vieta, kas man arī ļoti patīk. Cerēsim, ka viss izdosies, kā iecerēts.