Ja varētu noteikt režisora intelekta koeficientu pēc filmas, kuru tas radījis, Bredam Peitonam (Brad Peyton) tas būtu stipri zem piecdesmit.

Apraksts. Filmas galvenais varonis Šons Andersons saņem briesmu signālu no kādas mistiskas vietas, kuras esamību viņš ir centies pierādīt jau sen, tāpēc dodas meklēt Žila Verna un citu autoru darbos aprakstīto brīnumaino salu. Filmas varoņiem izdodas atrast Noslēpumu salu, uz kuras atrodas Atlantīda, lavas vietā plūst zelts un uz kuras kukaiņi un ķirzakas ir gigantiskas, bet ziloņi ir klēpja sunīšu izmērā.

Pārdomas. Viss liecina par pasaules bojāejas pareģojumu patiesumu. Kādas tik likstas neesam saņēmuši! Sākumā Hitlers, tad Džastins Bībers, bet tagad šis - filma «Ceļojums uz Noslēpumu salu». Es jau zinu, visi man tūlīt metīsies virsū ar pārmetumiem, ka pats neko neesmu uzfilmējis. No ģimenes filmām neko nesaprotu, no sieviešu filmām neko nejēdzu un tamlīdzīgi. Ģeniālākais arguments, ko esmu dzirdējis no cilvēkiem, kas skatās šāda veida filmas ir: «Nu, bet tas ir forši, atslēgt smadzenes un skatīties smuku filmu, nedomājot ne par ko.» Par šo tēmu trāpīgi izteicās kāds mans draugs, proti,

smadzenes atslēgt var arī ar stiprajām narkotikām, bet ārsti sakot, ka neesot ieteicams. Līdzīgu iemeslu dēļ es neiesaku skatīties šo filmu.

Es nekādā gadījumā nepārmetu visiem tiem cilvēkiem kas šo filmu ir apmeklējuši vai grasās to darīt. Rakstīts taču melns uz balta - ģimenes filma. Tātad ģimeni padusē, kas nereti ir pieci cilvēki, un aidā, kino pasaules jaunumu meklējumu dēkās! Ar sievu, bērniem, opīšiem, mīļāko, sunīšiem un kaķīšiem un tamlīdzīgi. Kā paskaidroja cienīts kolēģis «Kinokults.lv», tieši šis ir iemesls, kāpēc šādām ģimenes filmām ir tik milzīgs apmeklējums.

Šāds apgalvojums ir pilnīgi racionāls un oponēt tam būtu muļķīgi. Tomēr mans pienākums ir paskaidrot, kāpēc esmu tik negatīvs pret šo filmu un kas īsti man tajā nepatika.

Šis ir viens no retajiem izņēmumiem, kad nevēlos komentēt režisora redzējumu un domu, ko tas vēlētos nogādāt saviem skatītājiem. Tādas vienkārši nav, bet ja ir, tad tā ir tikai un vienīgi par naudas pelnīšanu. Tāpēc atgriezīsimies pie pašas filmas. Man ir liela sirds, spēju piedot daudz. Pilnīgi nepelnīti izbojāto motīvu no mana bērnības mīļākā rakstnieka Žila Verna. Bezjēdzīgos dialogus, uz ekrāna notiekošo absurdu un bērnišķīgo scenāriju kā tādu. Es pat pieveru acis uz pieaugušiem cilvēkiem, kas lido uz bitēm, nirst 30 metru dziļumā bez mazākās piepūles, norakstot to uz filmu veidotāju cerību, ka tādējādi tiks palielināts 3D efektu potenciāls.

Tomēr, kad stāsts nonāk līdz aktierspēlei, žēlastības nebūs. Dveins Džonsons (Dwayne Johnson), kas visiem pazīstams kā «The Rock», fiziski sliktu dūšu izraisa kopš filmas «Zobu feja» («Tooth Fairy») laikiem; tie, kas redzējuši, sapratīs, ko es ar to domāju. Tas gan nenozīmē, ka šajā aktierī nebūtu potenciāla. Dveinam ir bijušas arī labas lomas. Tomēr pienāca brīdis filmā, kur viņš minūtes piecas lielījās ar savu krūšu muskuļu deju. Protams, šīs dejas laikā viņam bija tik idiotiski pārlaimīga sejas izteiksme kā pusaudzim, kurš ieraudzījis savu pirmo erekciju. Kā skatītājam man tas izraisīja sāpju spazmas.

Tas vēl nav viss. Droši varu apgalvot, ka,

izdzerot vairākus litrus stiprā alkohola, veselam cilvēkam smadzeņu šūnas noārdīsies stipri mazāk, nekā vērojot vājprāta murgu, ko atveidoja Luiss Guzmans

(Luis Guzmán). Spriežot pēc viņa tēlojuma, viņš atveidoja garīgi atpalikušu cilvēku, par kādiem smieties nav labais tonis. Viņa atveidotā tēla idiotisma līmenis būtu pielīdzināms zelta gabalam, kuru viņš centās filmas laikā izrakt ar rokām. Jā - tas bija stipri lielāks par viņu pašu. Filmas laikā grūti bija saprast, kā tur iemaldījies Oskariem apbalvotais Maikls Keins (Michael Caine), no malas viņš izskatījās kā svaiga trifele, kas iekritusi roltona bļodiņā.

Radās sajūta, ka filmas veidotāji vienīgos akcentus likuši uz filmas mārketingu un vizuālo noformējumu, kas, starp citu, ir tiešām skaists. Atlantīda izskatās iespaidīga, pati sala un zvēri tajā - brīnišķīgi. Diemžēl ar to ir par maz. Tas ir tāpat, kā svētkos saņemt plastmasas ziedus. Pa gabalu skaisti, bet iekšēji absolūtā nulle.

Noslēgumā, šī nav laba filma. Joki nav bērnišķīgi samāksloti, bet gan degradējoši un pilnīgi muļķīgi. Šādas filmas ir Holivudas sliktākais paraugs - nopelnīt naudu, neieguldot darbā nekādu mīlestību pret skatītājiem. Ja vēlaties ar ģimeni paskatīties tiešām labas filmas, iznomājiet vai nopērciet to pašu veco labo Spīlberga «E.T.: The Extra-Terrestrial». Kaut vai «Karību jūras pirātus», «Indiana Jones», «Karali Lauvu» vai ko tamlīdzīgu. Pietaupiet naudiņu labākai filmai.

Vērtējums - 2/10.