Jau tuvākajā laikā interesenti mūzikas veikalu plauktos varēs meklēt Johnny Salamander & Meldra jauno albumu ar pavisam nepretenciozu nosaukumu – "Mūzika". Diska prezentācijā Džonijs Salamanders, viņa meita Meldra un pārējie apliecināja, ka joprojām spēlē samērā jestru rokmūziku.

Doma par albumu radusies martā, kad Džonijam sadarbību piedāvājis Vilnis Krieviņš, kurš bijis ieinteresēts producēt albumu. Jāpiebilst, ka šī gada sākumā tieši Krieviņš koncertos aizstāja Johnny Salamander & Meldra bundzinieku Edgaru Eihmani, kurš bija salauzis roku.

Producents nepieviļ

Par sadarbību ar Krieviņu gan Džonijs, gan Meldra ir gandarīti. "Vilnim nepiemīt tādas postošas tendences visu izjaukt, apgriezt ar kājām gaisā," saka Džonijs. "Ar Vilni bija ļoti viegli sastrādāties, man patika, ka nebija nekādu konfliktu. Kaut kā jau viņš panāca savas vēlmes, bet tas, ka viņš ir orientēts uz kompromisiem, ir ļoti labi," – tā savukārt Meldra.

Protams, nekas netop momentā, un tikai rudenī sākās pavisam reāls darbs ar ierakstu, tiesa, lielākā daļa dziesmu tobrīd jau bijušas gandrīz gatavas. "Producenta darbs visvairāk izpaudās tieši skaņas veidošanā, tā ir mazliet blīvāka, mazliet citāda, nekā iepriekšējā albumā," saka Džonijs, bet Meldra piebilst, ka jaunais disks viņai patīkot labāk nekā pagājušajā vasarā izdotais "We Share The Sun". Lieki teikt, ka Vilnis ir piedalījies ierakstā, turklāt ne tikai kā bundzinieks, bet arī kā taustiņinstrumentālists.

Pavisam albumā iekļautas 14 dziesmas. To skaitā ir arī tā sauktie bonus tracks – "We Love This World" un instrumentālais gabals, kurā izmantota Ludviga van Bēthovena 9. simfonijas fināla tēma un mazliet arī šī paša komponista sarakstītā "Elīzei". Minētajā kompozīcijā Džonijs ne tikai dīda ģitāru, bet arī spēlē basģitāru un kopā ar Jāni Zandbergu no vecā Salamandras sastāva ierakstījis taustiņinstrumentu partiju. Koncertos pārsvarā taustiņinstrumentus spēlē Einārs Verro. Vēl viens vecais Salamandras biedrs – Atis Kupruks ierakstījis lielāko daļu basģitāras partiju, taču Sometimes, kas atklāj albumu, pie basģitāras ir Armands Treilihs no Autobusa debesīs. Par viesi var uzskatīt arī Ainaru Virgu, kurš sacerējis varen optimistisko kompozīciju "Meitenes blēņu dziesma".

Disku izdod paši

Brīvību mīlošā ģimenes grupa arī pati pacentusies izdot albumu (tam gan bija jāatrod sponsori) un tagad priecājas, ka nav ne no viena atkarīgi un var baudīt zināmu brīvību. Jautāju, vai ir bijis grūti atlasīt dziesmas, ko iekļaut albumā, ironizējot, ka nereti mūziķi mēdz lielīgi teikt – konkurence bijusi milzīga un "kādi astoņpadsmit ļoti labi gabali palika ārā"? "Mums nebija astoņpadsmit, bet vēl kādas piecas, kuras varēja iekļaut albumā, bija," pavisam nopietni atbild Džonijs.

Sākam runāt par modernajām tendencēm mūzikā, un Džonijs saka – lai arī ir daudz jauno grupu, kurām ir iespēja visu ko klausīties un no visiem mācīties, ne visas no tām rullējot. Nolemju neprecizēt, kuras tad īsti nerullē, un jautāju Meldrai kā dziesmu autorei, kā tad ir labāk – klausīties visu jaunāko un iespaidoties no tā vai arī izlikties neko nedzirdam un vienkārši rakstīt to, kas ienāk prātā. "Man liekas, ka ļoti ietekmēties nevajadzētu. Es patiešām nezinu, kā citiem ir ar dziesmu rakstīšanu, kā tas tieši notiek, bet man tas notiek diezgan spontāni. Es ierakstu, to, ko esmu izdomājusi, pēc tam ar svaigu ausi noklausos un jau pieslīpēju. Nu nav tā, ka es noklausos kādu jaunu disku un nolemju tūlīt uzrakstīt dziesmu šādā stilā," smejas Meldra. "Bet vispār es jau neesmu nekāds mūzikas rakstīšanas guru, lai mētātos ar padomiem," viņa pieliek punktu tematam.

Meldra gatavojas studijām

Jāatgādina, ka Džonijs un Meldra nesmādē arī citu grupu koncertus un, protams, bija sastopami Lenija Krevica un Stīva Veja uzstāšanās reizēs. "Tas bija vienkārši fantastiski, es pat pārmiju divus teikumus ar Veju," sajūsmināta saka Meldra, kas bijusi arī uz slavenā ģitārista autogrāfu sniegšanas sesiju. Lieki teikt, ka Vejam piešķirts grupas iepriekšējais albums un slavenais ģitārists esot bijis patīkami pārsteigts, sastopot ģimenes grupu, jo arī pats labi zināms kā ģimenes vērtību cienītājs. Džonijs pieticīgi piebilst, ka viņš var lepoties ar Stīva Veja parakstu uz savas ģitāras.

Meldrai šis ir pēdējais mācību gads skolā, un apvienot to ar mūziku ir samērā pagrūti. Viņa gan teic, ka pašlaik esot jau izlēmusi, ar ko nodarboties tālāk, – tā, protams, būs mūzika, un jau nākamgad Meldra dosies uz ārzemēm studēt ģitāristu fakultātē kādā profesionālā augstskolā. "Es gribu spēlēt, rakstīt dziesmas, taisīt albumus un tā tālāk," viņa pārliecināti saka par saviem nākotnes plāniem. Vai došanās uz ārzemēm nozīmē šīs ģimenes grupas pastāvēšanas beigas – kas lai to zina? Meldra gan domā, ka sadarbība nebeigšoties: "Vienalga es vienmēr būšu tētim meita, bet viņš – mans tētis."