Britnija Spīrsa, Monika Beluči, Linda Evandželista un Keita Mosa – tāds modeļu komplekts latviešu glezniecībā sastopams pirmoreiz. No rītdienas šīs popsejas var apskatīt Rīgas galerijā, kur izstādi atklāj Ritums Ivanovs.

Izstādes nosaukums ir Exposed. Šim angļu vārdam ir daudz dažādu tulkojumu, bet Ritums izvēlējies vienu no tiem – Apskatāms. Par vienu no šā laika raksturīgākajām īpatnībām gleznotājs uzskata vispārējo tieksmi pēc eksponēšanās, latviski sakot – zīmēšanās. Turklāt piedāvājums ar pieprasījumu ir pilnīgā līdzsvarā, jo viņa gleznās redzamās populārās sievietes jau sen ierautas konveijerā – viss sākās ar to, ka viņas gribēja pazīmēties, bet nu jau sen publika arī grib uz viņām paskatīties. Divos vārdos sakot – reklāmas industrija, kurai, pēc Rituma domām, jau sen bija laiks kļūt par glezniecības barotni. "Tu jau vairs nevari būt Purvītis, kas glezno tikai skaistas ainaviņas. Šobrīd visi runā par reklāmu, visi radošie strādā reklāmā..." Ritumam ir palaimējies iztikt bez strādāšanas reklāmas jomā, viņam šī industrija ir vienkārši apjomīgs izejmateriāls, ar kuru var gan estētiski, gan konceptuāli spēlēties gleznās.

Ritums neapmulst no provokatīva jautājuma – kā viņš jutīsies, ja ļautiņi nāks izstādē skatīties uz Britniju un Keitu, nevis uz Ivanova gleznām? "Jā, bet tajā pašā laikā viņi būs spiesti skatīties arī uz glezniecību, tur jau tas joks! Manuprāt, tas ir tieši laikmeta nospiedums – virziens, kurā glezniecība attīstās."

Lēnas lietas Sekojot laika garam, izstāde Exposed tiks papildināta ar darbiem citos medijos – fotogrāfiju sēriju un 20 minūtes garu videofilmu. Tās nosaukums – Exposed Painting; kameras acs lēni slīd pār gleznas virsmu un ļauj meditēt, pētot faktūras, krāsas triepienus un nianses – kā tādu Mēness ainavu, kas ļauj abstrahēties no visādām britnijām un izbaudīt tīru glezniecību tuvplānā. Fotogrāfiju sērija šo pašu meditāciju apstādina stopkadros, un Ritumam arī pašam ļoti patīkot "lēnas lietas", bet nemierīgākie varēs, piemēram, skraidīt no fotogrāfijām pie gleznām un meklēt, kuras dāmas deguna fragments vai acs noķerti fotogrāfijas makroplānā. Fotoattēli ar savu abstrakciju rada kontrastu ar reālistiskajām gleznām un ļauj uz tām paskatīties no cita aspekta; tuvplānā var redzēt, ka it kā pelēcīgais gleznu koptonis sastāv no milzumdaudz dažādu toņu svītriņām.

Ritumam šķiet, ka katrai krāsai ir sava simboliska jēga, savs kods, un gleznotājs cenšas krāsas izmantot atbilstoši saviem nodomiem, tāpēc arī šīs gleznas vairs nav tik spilgti košas kā agrākie darbi.

Virsotne Tretjakovkā

Rīgas galerijā šī Ritumam ir jau piektā personālizstāde, un galerijas vadītāja Inese Riņķe viņu jau labi sen iekļāvusi "savu mākslinieku" sarakstā. Tas nāk par labu arī gleznotāja starptautiskajai karjerai, un šajā ziņā Ritums pašlaik ir viens no jaunās paaudzes mākslinieku līderiem. Piemēram, Zviedrijas pilsētas Eskilstūnas muzejā pagājušajā gadā tika sarīkota izstāde Eiropas nolaupīšana, kur Ritums izstādījās ļoti cienījamā kompānijā kopā ar Ilmāru Blumbergu, Ievu Iltneri un Sandru Krastiņu, bet pirms gada septembrī Rituma personālizstāde bija iekļauta Berlīnes izstāžu ciklā Jaunā Eiropa, kur piedalījās pa vienam māksliniekam no katras jaunās ES dalībvalsts.

Ar Ineses gādību Ritums jau vairākus gadus piedalās arī izstādē Art Moscow – tas ir Krievijas galeriju gadatirgus, kurā dažādībai un reizēm arī prestižam tiek pieaicināti ārzemju mākslinieki un galerijas, kas pārdod, piemēram, Pikaso, Joko Ono un Endija Vorhola darbus. "Un tad tie krievu miljonāri pa vidu šīm biezajām lietām nopērk arī kaut ko nepazīstamu, kas viņiem vienkārši patīk." Krievijas tirgus iekarošanā Ritums augstu virsotni sasniedza jau pirms vairākiem gadiem, kad vienu viņa gleznu nopirka Tretjakova galerija.

Bez kūleņiem Ja jau saruna turpinās par tirgus lietām, pats no sevi rodas netaktisks jautājums: vai ar gleznu pārdošanu mākslinieks var izdzīvot? Ritums jau sasniedzis tādu līmeni, ka var, turklāt vairs tik ļoti nav jābaidās par to, kad un vai vispār kāds nopirks nākamo gleznu. Tomēr to, ka Latvijā mākslas tirgus ir ļoti mazs, viņš izjūt – tāpat kā Laikmetīgās mākslas muzeja trūkumu un muzeju sistēmas nabadzību. "Cik tad reižu taisīsi izstādi galerijā? Vajag muzejā, tad ir plašāks sabiedrisks skanējums."

Kamēr runājam par tirgus lietām, galerijas otrajā stāvā iebirst jauniešu bariņš un aplīp Rituma gleznām, kas izliktas fotografēšanai. Britnijas vai glezniecības dēļ? Jokojam, ka par savu nišu glezniecībā Ritumam vairs nav jābaidās – viņa atrasto stilu nav iespējams kopēt tā, lai plaģiāts nebūtu acīmredzams. Līdz šai vienkāršajai, taču pilnīgi oriģinālajai manierei gleznotājs nonācis bez īpašiem kūleņiem – jau Rozentāla mākslas skolā viņš bija labs zīmētājs un pēc tam nemētājās nekādos abstrakcionisma meklējumos. Arī pusgada studijas Humbolta universitātē Ritumu no taisnā ceļa nenoveda; tur viņš tikai sapratis, ka katrs cilvēks ir personība un katram brīvi jāiet pa savu ceļu, domājot līdzi – ko un kāpēc tu dari.