Šķita bezmaz grēks neizmantot iespēju, lai uzaicinātu mūziķus uz sarunu šajā rubrikā, jo gan pats Johnny jeb Jānis Gūža, tāpat kā viņa meitas Meldras mamma Dace, taču dzimuši un auguši, skolā gājuši un satikušies Liepājā. Tomēr liktenis vairākkārt lika sprunguļus sarunai, tāpēc gandrīz vai apmulsis pārvaicāju, vai tiešām neesmu pārklausījies un mūsu saruna varētu notikt "Barcelona", kas vairāk pazīstama kā futbola līdzjutēju kafejnīca. "Tas ir vistuvāk Meldras skolai," manu izbrīnu sarokojoties kliedēja Jānis, un patiešām – pēc pāris minūtēm Meldra bija klāt ar visu skolas somu. Otrā pārsteigumā man ir lemts dalīties ar lasītājiem, jo abi muzicējošie ģimenes pārstāvji sarunā izrādījās tikpat draudzīgi dzīvespriecīgi un vienlaikus atklāti kā uz skatuves, ka gluži automātiski viņus var nosaukt par ģimeniskiem rokenrola tīrradņiem. Vai mūzikas biznesa raupjie skatuves dēļi no šiem tīrradņiem radīs īstus dārgakmeņus, to rādīs laiks, bet, kamēr gaidām dueta nākamo soli uz skatuves, piedāvāju laika īsināšanai šo sarunu. – Lai vieglāk pārslēgtos no skolas mācībām, varētu pavaicāt, vai pēdējo mēnešu laikā nav izmainījusies klasesbiedru attieksme pret tevi? Meldra: – Domāju, ka nē, jo nav jau izmainījusies mana attieksme pret viņiem. Redzi, tā ir iegadījies, ka manā skolā galvenokārt mācās radošo cilvēku radošie bērni. Man šķiet, ka mēs visi mērķtiecīgi tēmējam uz zināšanām un visi vēlamies kaut ko sasniegt. Man ir burvīga klase, un, ja kādam kaut kas mazliet izdodas, tad pārējie to atbalsta, nevis noniecina. Mūsu klasei ir burvīgs franču valodas pasniedzējs, un viņš ir liels mūsu grupas fans, taču tas nekādā ziņā neietekmē viņa prasības pret mani stundās. Man netiek dotas atlaides, un man tas patīk, jo es negribu sajusties kā izņēmums. – Bet pēc Eirovīzijas dienaskārtība taču jums kļuvusi savādāka? Jānis: – Sūri citādāka. Skrienam no vienas tikšanās uz citu. Šī pēcpusdiena it kā ir brīvāka, jo nākamajā dienā mamma brauc prom, un mēs sarunājām kopīgi pavakariņot. Bet citādi brīvs vakars ir reti. Man patīk lasīt grāmatas, bet tam vairs nav laika. – Meldra teica, ka nav mainījusies viņas attieksme pret citiem. Bet varbūt nosacīti ir mainījusies mūzikas dzīves organizatoru attieksme pret jums? Jānis: – Jā, to nu gan var just. Turklāt man šķiet, ka, spēlējot klubos, mums dažkārt izdodas vienā reizē nošaut divus zaķus. Es tieku uzklausīts jaunākā publikā, kas tā kā vairāk nāk fanot par Meldru, savukārt viņa tiek pie cienījamākas publikas, kas varbūt vairāk ir tāda kā mana auditorija. Kopumā cilvēku amplitūda ir plašāka nekā tad, ja mēs spēlētu atsevišķi. Nu jā, tad vēl pie manis vairāk meitenes nāk, pie Meldras – džeki, bet tas jau pats par sevi saprotams. Meldra: – Vispār mēs jau nezinām, ko katrs domā, un es jau arī neuzskatu, ka katram ar katru jādraudzējas. Bet tā attieksme ir cilvēcīga, cieņas pilna – man prieks, ka nav tādas nepatīkamas lietas, jo tētis ir stāstījis, ka kādreiz jaunās grupas ir dzīvojušas kā lauvēni, kur katrs plēšas par savu teritoriju. Labi, ka tagad tā nav. Jānis: – Nu jā, kādreiz laba ģitāra bija bezmaz ieejas karte grupā, jo, protams, vietējie stroķi nevarēja konkurēt ar kādu sadabūtu japāņu instrumentu. Tagad šīs lietas vairs nav tik saasinātas. Vismaz mēs to neizjūtam vai vismaz es neesmu vairs tik jūtīgs. – Man kā cilvēkam, kas mūzikas norises vēro no distances, šķiet, ka šo labdabīgo attieksmi pret jums zināmā mērā ar savu tādu kā gaišo pozitīvismu radāt jūs paši. Jānis: – Bet mums jau nav ar ko plēsties. Protams, sabiedrībā neiztikt bez cilvēkiem, kas apzināti cenšas trīties un kašķēties, saasinot situācijas, lai radītu konfliktus. Bet, manuprāt, tādā gadījumā labākās zāles ir kāds joks, pēc kura apkārtējie visu saprot un sāk smaidīt par pašu strīda provocētāju. Meldra: – Man pret mazajiem kretīniņiem ir izstrādāta dabiska aizsargreakcija. Jo īstenībā ir tā: ja tu neesi sagatavojies kādai riebeklībai, tad tev var baigi sasāpināt sirsniņu. Bet tādu indivīdu ir mazākums, tāpēc man šķiet dabiski izturēties labi pret apkārtējiem cilvēkiem. – Pēc šīm jūsu pārdomām, manuprāt, būtiski pavaicāt, vai tā mūzika, ko jūs spēlējat, nav mazliet skarbāka par jums pašiem? Jānis: – Ir, ir, to nevar noliegt. Mums nupat bija viens koncerts, kurā spēlēja arī citi dažādu paaudžu mūziķi, un vairāki man nāca klāt, lai pateiktu, ka tā Eirovīzijas dziesma jau mums tikai tāda saulaina epizode uz pārējā blieziena fona. Ir dziesmas, kur mēs skarbi dziedam par narkotiku problēmām, vientulību. Gadās, ka mēs tā iesmacējam ne pa jokam. Atceros, mūsu draugi no Čehijas vēstniecības regulāri nāk uz koncertiem, un tad vienreiz viņiem gadījās klubā būt pie pašām tumbām. Toreiz pat man šķita, ka mazliet par traku, jo iekapājām tā, ka dunēja vien, un draugi dabūja pasvīst. Bet mēs jau varam arī savādāk. Esam spēlējuši koncertus uz divām akustiskajām ģitārām vecmāmiņām ar mazbērniem. Labi strādā gan viens, gan otrs. Un man īpašu eliksīru dod tas, ka varu spēlēt kopā ar Meldru, jo tad vēl un vēlreiz izjūtu, cik labi, ka mūsu ģimene jau agrā jaunībā izlēma – mums būs mazais, jo tagad mums starpība ir nepilni divdesmit gadi, un abi kopā varam tā eleganti iesmacēt rokenrolu uz skatuves. – Tad man jāprasa Meldrai: kā tu, jauna meitene, nonāci līdz šādai mūzikai? Tā bija tēta ietekme vai senču asiņu balss? – Šeit es gribu piekrist, ka kaut ko katra nākamā paaudze pārmanto no iepriekšējās. Es ne fiziski, ne garīgi nespēju izjust deju mūziku, un vienīgais izņēmums, kad to klausos, ir gadījumi, kad tā ir ļoti profesionāli izpildīta. Rokmūzika savukārt ir klausāma neatkarīgi no laika un modes ietekmes, jo, piemēram, grupa "Whitesnake" – nav starpības, vai tu to klausies 1992.gadā vai desmit gadu vēlāk, tur vienmēr var atrast arvien jaunus knifiņus, kam pievērst uzmanību. Un es arī klausījos šādu mūziku, līdz gribēju pamēģināt pati. Sākumā bija grūti atrast domubiedrus, tomēr lēnām tiku līdz pirmajam sastāviņam un kaut ko sākām darīt. Nāca Eirovīzija, un es Jāni sabukņīju, lai taču viņš uzraksta kaut ko. – Tā patiešām bija tava ideja? Meldra: – Nu jā, man šķita, ka vajag šoviņu, un es atcerējos, ka tētim bija viens motīvs. Viņš gan vēl tajā rītā pirms iešanas studijā kaut ko šaubīdamies rūca par to, ka nezina, vai vajag. Bet es sacīju: ko tu, Janka, taisām augšā! Un aizgāja. Jānis: – Mēs vinnējām ar to svaigumu. Ja būtu baigi ilgi tur piegatavojušies un visu atstrādājuši, tas būtu vairāk vai mazāk mākslīgi. Tagad uztaisījām, un bliežam gaisā. Meldra: – Jā, bet es tik un tā vairāk atceros to pašu sākumu. Mēs pirmo mēģinājumu taisījām veselas četras stundas. Sākām ap pusdeviņiem un pēc divpadsmitiem beidzām. Galva man bija pamatīgi dulla, bet vēl lielāks bija prieks, ka varam izspēlēt kopā kaut vai vienu gabalu. Pieaicinājām Janku ar kolēģiem. Protams, tagad es labi saprotu, ka tas pirmatnējais groove, ko mēs spēlējām, nebija nekas izcils, bet mēs ļoti bijām centušies un mums mazliet skanēja, tāpēc bija ļoti svarīgi, ka pirmais vērtējums bija izteikti atzinīgs. Es pēc tam bieži apdomāju, cik svarīgi cilvēkam tādā izšķirošā brīdī ir sajust atbalstu. Un cik viegli mirklī, kad viņš ir neaizsargāts un alkst šā atbalsta, viņam var sadot pa degunu un atsist visu vēlēšanos kaut ko darīt. Jānis: – Es vēl gribēju tikai piebilst par to gēnu ietekmi. Kad Dačele gaidīja Meldru, mēs kā jauna ģimenīte dzīvojām dažu kvadrātmetru istabiņā, un man, lai kondženē noliktu vienu no eksāmeniem mūzikas literatūrā, vajadzēja klausīties ļoti daudz klasiskās mūzikas. Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka tas atstāj savu iespaidu. Tāpat kā tas, ka brīvajā laikā mums regulāri mājās skanēja "Def Lepard", "Deep Purple", "Whitesnake", Ozijs Osborns un vēl citi veči no šās plejādes. Tas noteikti nevarēja neatstāt iespaidu uz Meldras muzikālo gaumi, kas tagad ir tāda, kāda tā ir. Bet par to deju mūziku – nav jau tā, ka tā būtu kaitīga, bet mani tas monotonais reivs vienkārši nogurdina. Rokmūzikā savukārt – es nupat lasīju vienu pētījumu – bieži ritms ir līdzīgs sirdsdarbības ritmam, tāpēc tai ir tik daudz piekritēju. – Nemaz nešaubos, ka par rokmūziku jūs abi varētu aģitēt pāris stundu bez pārtraukuma. Bet vai tu, Jāni, atceries to brīdi, kad pirmo reizi izlēmi ķerties pie ģitāras Liepājā? – O, tu pieminēji Liepāju, un tas būs garāks stāsts. Muzikāli man baigi svētīgs bija astoņdesmito gadu sākums, kad nokļuvu tādā vidē kā Liepājas Mūzikas vidusskola, un tas jau nav nekāds jaunums, ka tai cauri gāja lielākā daļa rokmūziķu. Man tā ir mīļākā skola tādēļ, ka tajā bija ļoti objektīvs novērtējums. Ja tu cītīgi mācījies, tad tevi arī novērtēja un brīvajā laikā varēji darīt, ko sirds kāro. Ja neko nedarīji, un man vienu gadu, kad biju totāli iemīlējies, tā gadījās, – tad vaino pats sevi. Savukārt, ja pēc laika apzinājies to fišku, ka skola ir vajadzīga, un atsāki nopietni mācīties, neviens prom nedzina un uzreiz ārā nesvieda. Tas bija ļoti cilvēciski, un zinu, ka tas palīdzējis ļoti daudziem. Iepretim varu minēt kondženi, kur, tikko tu palaidi kaut ko garām, neviens neskatījās, kas par iemeslu, bet visu laiku to bāza acīs un atgādināja. Manuprāt, tas ir neprofesionāli. Bet tā ir atkāpe. Ja par spēlēšanu, tad savādāk, proti, nespēlēt, jau nemaz nevarēja, jo, kad iestājos Liepājas skolā, te visi džeki kaut ko spēlēja. Tā bija indeve, tā bija nepieciešamība pierādīt, ka arī es varu, saprotu, protu. Ar Daini Virgu bijām klasesbiedri, un turpat jau arī Ainars, kas jau spēlēja vabolītēs. Tas lika vēl vairāk padomāt, ka jādara kaut kas pašam. Tad pirmajā kursā satiku Ainaru Karpu, un mēs secinājām, ka jātaisa blice. Man ļoti palīdzēja gan oma ar opapu, kuri nopirka pirmo ģitāru, gan vecāki, kas riskēja un ieguldīja naudu, lai tiktu pie pastiprinātāja un nopietnākas ģitāras. Protams, pa īstam saindē pirmie panākumi, un man tos gadījās izjust jau pirmajā koncertā. Tad arī maisam gals bija vaļā. – Vai tas uzreiz saucās "Kaktuss", kas atvēra to maisa galu? – Jā, kopā ar Ainaru Karpu, viņa māsu un Aldi Briļionoku uztaisījām grupu ar tevis minēto nosaukumu. Pēc tam viss mainījās ātri – Ainars aizgāja armijā, pie mums bungas sāka spēlēt Zinītis jeb Ivars Dejus, tad atradām mājvietu "Boļševikā", kas vēlāk kļuva par "Kursu". Tad Jānis Lūsēns, kas vadīja "Neptūnu", aizgāja uz Bausku, un mēs kļuvām par "Neptūnu", turklāt ļoti labi nostartējām vienā pilsētas skatē. Pēc tam jau es sāku maisīties pa Rīgu. – Liepājā palika garlaicīgi? – Ne gluži. Es sāku satikties ar Dačeli, savu tagadējo sieviņu, un viņa iestājās Universitātē. Pats jau domāju par kondženi, bet savai meitenei būtu gājis līdzi tik un tā, jo biju jau aizrunājis vietu Valsts korī, kur tobrīd tieši tāda balss bija vajadzīga. Tomēr Konservatorijā iestājos, jo tobrīd biju totāls kordiriģēšanas fanāts, bet, redzi, ar nepareizu pedagoģiju jau var visu to degsmi apslāpēt. Tomēr uz Liepāju gan turpināju braukt vēl kādu laiku, bet, pirmkārt, tas bija nogurdinoši, otrkārt, mainījās vadība mūsu grupas uzturētājiem, un sākās visādas netīrās štelles, kuras negribas atcerēties. Es ļaunu prātu neturu, bet šķiršanās nebija patīkama. – Bet Rīgā taču tu turpināji spēlēt? – Protams. "Doktora Fausta" pirmsākumos spēlēju šajā grupā ģitāru. Pēc tam iepazināmies, satusējāmies, un es vēlāk uztaisīju jau savu sastāvu. Jau 1987.gadā preses svētkos pie Operas sevi pieteicām. Tad sekoja visi lielie pasākumi. Man pašam patika gan "Mēs – Liepājai", gan "Roks par neatkarību", bet pēc tam deviņdesmito gadu sākumā iestājās tāds kā pamiers. Es visu laiku it kā spēlēju šur un tur, mazliet padarbojos reklāmas biznesā, bet tā īsti uz skatuves iznācu atpakaļ 2001.gadā, kad biju nolēmis izdot savu albumu, un to arī izdarīju. – Dzirdēju, ka kādu laiku esi paguvis arī pa Ameriku pamaisīties? – Jā, jau pasen biju pieteicies caur Sorosa fondu mācībām, un tad sāka pienākt no Losandželosas mūzikas akadēmijas aicinājumi uz mācībām, līdz aizpagājušajā vasarā patiešām aizbraucu un riktīgi iztusējos un izspēlējos. Beigās intereses pēc pat piedalījos konkursā, un man bija iespēja spēlēt mazā blicītē. Nu, viņu izpratnē mazā, jo viņiem nebija pastāvīga kontrakta, taču no trešdienas līdz sestdienai viņiem bija seši koncerti un katrā no tiem varēja nopelnīt ap 150 dolāru. Iesākumam nebūtu bijis slikti, bet biju jau nolēmis, ka braukšu atpakaļ, un to arī godīgi pateicu. – Vai taisnība, ka savukārt abi kopā kā ģimenes duets plašākas publikas priekšā uz skatuves pirmo reizi kāpāt 2002.gada "Bildēs", kad Tija Auziņa organizēja jauno mūziķu saspēlēšanos ar vecajiem, un tieši jūs šajā projektā, manuprāt, bijāt vieni no interesantākajiem? Jānis: – Tā varētu būt, Meldruk? Meldra: – Pati pirmā reize tā nebija gan, bet tāds Latvijas mēroga rokmūzikas pasākums, kur spēlējām kopā, tas noteikti bija pirmais. – Kā jūsu ģimene iejutusies rokmūzikas brālībā? Meldra: – Man pašai šķiet, ka labi, lai gan es tā īsti neesmu aizrāvusies ar īpašu situācijas izvērtēšanu. – Tad es izvērtīšu jautājumu. Man pēdējos desmit gadus diezgan regulāri iegadījies šeptēties pa vairākiem Liepājas rokmūzikas festivāliem, un man šī mūziķu vide šķiet tāda omulīgi skarba, kur allaž ir piepīpētas šauras telpas, dažkārt arī netiek smādēti brangāki dzērieni no saldenām pudelēm, bet pie skatuves vienmēr valda caurvēji un stress. Šādi apstākļi vairāk, man šķiet, piemēroti tādiem, teiksim, Marlboro kovboju tipa puikām un tikpat šerpām meitenēm, un tas tā īsti nerīmējas kopā ar Meldras trauslumu un tādu dzidri tīro pasaules uztveri. Meldra: – Sapratu tavu domu. Vaļības es neesmu jutusi, jo man jau Janka vienmēr blakus. Bet īstenībā man šķiet tā: kad esmu uz skatuves, tad ir vienalga, vai tu esi puika, meitene vai kāds cits pašizdomāts tēls – tev ir vienkārši jāspēlē. Man vienīgais šķiet aplami vilkt svārkus, jo mūsu mūzikas stils nepieļauj iztaisīties par špāsīgu modes dāmiņu. Taisnība arī tā, ka smago kompi es nenesīšu, bet es negribu arī būt izņēmums, un uztveru to kā pašu par sevi saprotamu, ka man jāpalīdz gan uzkrāmēties pirms spēlēm, gan pēc tam savākt aparatūru. Meitenīgums un sevis žēlošana grupā neder, tāpēc man mūzikā arī vislabākās attiecības izveidojušās ar puišiem, jo ar meitenēm nekad neko nevar zināt (smejas). Nu jā – sievišķība der kā tēls uz skatuves, bet pirms un pēc koncerta noteikumi visiem ir vienādi. Nu, ko gan interesē, ja man jāceļas piecos, lai izmācītos divām ieskaitēm, jo iepriekšējā vakarā bijusi spēle, un četros pēcpusdienā tikai tieku mājās, un tad bišķiņ tā kā lašējas gar acīm. Bet pienāk vakars, nogurums pāriet, un es atkal esmu gatava doties uz koncertu. Jo man patīk tas, ko es daru. – Tieši gribēju pavaicāt, pa kuru laiku tu vēl atrod brīvos brīžus, lai rakstītu dziesmas. Vai tev tās melodijas atnāk pa ceļam pēc divām ieskaitēm no skolas uz mājām, kad lašējas gar acīm? – (Smejas.) Tik traki gan nav. No darbiem jau viss nav jāpatur galvā un var pierakstīt. Bet ar dziesmām ir tā, ka jāsagaida moments un jābūt arī aurai. Nu, piemēram, Liepājā pie Jankas mājās ir ļoti laba aura – tur atliek tikai piesēsties pie klavierēm, un melodija pati pie tevis atnāk. Tur arī rodas vishītiskākie gabali. Bet vispār dziesmas rakstīt nav grūti, jo mūzika taču ir emocijas. Tāpēc es uzskatu, ka pirātiskais kompaktdisks ir nozagtas mūziķu emocijas. Man žēl. – Vai var uzzināt, kur Liepājā ir tās brīnumklavieres? – Tas nav nekāds noslēpums – Mazā ielā, Jankas mājās. – Gribēti vai neapzināti, bet panākumi Eirovīzijas nacionālajā atlasē, manuprāt, jūs ir uzlikuši uz paaugstinājuma, kur visi jūs aplūko. Kā jūtaties šādā situācijā? Meldra: – Nu, tagad ir pienācis tas brīdis, kad uz tā paaugstinājuma jāgrozās (smejas). Jānis: – Ir viena nianse jeb nē – pat vairākas. Pirmā ir tā, ka šīs daudzās spēles tomēr rada nogurumu. Mums ir ģimenes tradīcija organizēt brīvajās dienās kopīgas pusdienas, un pavisam nesen Dačele mājās mums abiem saka: nu, kas ir – brauksim nopirkt tās vistas un sacepsim. Bet mēs abi ar Meldru saskatāmies un nopūšamies – nē, negribas. Otrs – šī pievērstā uzmanība uzliek pienākumus. Mēs nevaram atļauties būt sliktā garastāvoklī vai nevērīgi izturēties pret faniem. Kādreiz šķita – ai, kas nu daudz ievēros, ja tur atļaušos ne tik daudz piedomāt pie tā, kā izskatāmies. Bet tagad ikvienā komunikācijā mums jābūt perfektiem. Meldra: – Man gan ir tā, ka jo es labāk jūtos, jo esmu pārliecinātākā par savu tēlu, apģērbu, frizūru, jo labāk arī izdodas nospēlēt. – Jānis minēja tās pusdienas, kurām pietrūka spēka. Šajā sakarībā vēlējos paprasīt: kā mamma vispār uztver jūsu darbošanos un pēdējā laikā droši vien nepārtraukto aizņemtību? – Dačele no laika gala bijusi mūsu lielākais fans, un mēs nemaz nevaram iedomāties, ka varētu būt savādāk (Meldra piekrītoši māj ar galvu). Turklāt viņa strādā par mārketinga direktori lielā starptautiskā kompānijā, tāpēc katram no mums ik diena ir pilna ar darbiem, un mēs vienkārši baudām tos brīžus, kad varam atļauties būt kopā. – Pēc Eirovīzijā gūtajiem panākumiem un tiem sekojošās popularitātes būtu tikai loģiski, ja jūsu stratēģiskie mērķi virzītos albuma virzienā, vai ne? Meldra: – Jā, pie albuma strādājām visu pavasari, un prieks, ka varam draugus un atbalstītājus aicināt ceturtdien "Kaļķu vārtos" uz prezentāciju diskam "We Share the Sun". Tajā ir iekļautas sešpadsmit Jankas un manas dziesmas, no kurām četras ir latviešu valodā, bet pārējās angliski. Īstenībā mums pašiem ir liels prieks, ka esam sagaidījuši šo disku, jo atteicāmies no sadarbības ar kompāniju "Mikrofona ieraksti", un gandrīz visas izmaksas esam seguši paši no saviem honorāriem. Mēs nevienu brīdi paši nešaubījāmies, ka galu galā viss izdosies, un tagad esam nonākuši līdz šim albumam. – Visbeidzot, kad jūs klātienē nākamreiz varēs dzirdēt Liepājā? Meldra: – Tas būs pavisam drīz, jo jau 3.jūlijā Alus svētkos mēs esam apsolījuši spēlēt Jankas dzimtajā pilsētā, un man atliek visus jūsu laikraksta lasītājus uzaicināt uz šo koncertu.