Turcija ir arī kalnu zeme. Ar Turcijas vārdu mani saista kāds ar bārdu apaudzis sapnis. Kopš ceļojuma pa Armēniju 1982.gadā, kad pirmo reizi no Erevānas tika skatīts dūmakā ietītais bībeliskais Ararata kalns (armēņi to sauc – Masis), radās nepārvaramā vēlēšanās tajā uzkāpt. 1987.gadā, vispirms no Aragaca vulkāna virsotnes, vēlāk jau pavisam tuvu raudzījos noslēpumainajā kalnā, soļojot pa karstumā saplaisājušo mālaino Araksas ieleju, kur ugunsspilgti liesmo magoņziedi, upes pretējā krastā pa kalna nogāzes putekļainajiem ceļiem ripo NATO dalībvalsts militārie džipi, bet pāri visam – sniegotais milzis Ararats, joprojām dūmakā un joprojām nesasniedzams... Manu sapņošanu toreiz pārtrauca padomjzemes modrie robežu sargi, jo jebkurā ciemā kordona tuvumā netrūka stukaču, tas ir ziņotāju par aizdomīga svešinieka ierašanos. Kopš deviņdesmito gadu sākuma ilgstoši un uzstājīgi sazinājos ar Turcijas valsts varas institūcijām, taču atbilde vienmēr bija viena un tā pati – gribētāju kāpt Araratā (turki to dēvē par Lielo Agri kalnu) ir daudz, atliek gaidīt. Ir zināmi daži avantūristi, kas riskējuši ar savu ādu, taču vairums pacietīgi gaida vēl šodien. Vēsturisko Armēniju tagad lielākoties apdzīvo kalnu tauta kurdi, un ciemošanās bez uzaicinājuma šajā separātistu zemē ir pietiekami nedrošs pasākums. Viens no mana 32. kalnu ceļojuma galvenajiem uzdevumiem bija savākt vajadzīgo informāciju un nodibināt kontaktus ar kurdiem, lai kāpiens Ararata kalnā kļūtu realitāte, nevis paliktu par mūžīgu sapni dūmakā. Anatolijas plakankalne un Mazāzijas kalni Lidojums no Rīgas caur Maskavu beidzas Stambulā. Kādreizējā Konstantinopole sagaida ar dienvidiem tik pieticīgiem +10 grādiem un pelēkām debesīm. Kā vienmēr esmu nodrošinājies ar nepieciešamāko alpīnisma ekipējumu, un man līdzi ir 30 kilogramu nesamā. Manā rīcībā ir gandrīz vesela diena, un laimīga sagadīšanās, ka tieku uzņemts pie kāda Viļņas biznesmeņa, kurš dzīvo turku zemē un vada savu autopārvadājumu firmu jau sešus gadus. Ar Jana palīdzību no lietišķajiem Aksarai un Laleli rajoniem, kur runā (tirgojas) gandrīz vai visās mums tuvākās valodās (krievu valoda liekas visizplatītākā), bez problēmām tieku līdz dažiem svarīgākajiem un apbrīnas vērtajiem objektiem pilsētā, kura ir 30 lielāko pasaules pilsētu skaitā. Sultanahmet Zilā mošeja un Sofijas katedrāle (Aya Sofya), ko cēluši grieķi pēc imperatora Justiniana rīkojuma. Pārbraucot pāri Bosfora šaurumam pa iespaidīgi lielo tiltu, pirmo reizi šajā ceļojumā no Eiropas nokļūstu Āzijā. Šajās oktobra dienās Stambulā notiek starptautiska laikmetīgās mākslas biennāle, un ir manāma visu kontinentu mākslinieku rosība pilsētas centrā. Mākslas darbi no marmora un citiem materiāliem tiek radīti turpat centrālajās ielās. Pašā vakarā glāze stiprās turku tējas tikai par vienu miljonu vietējās valūtas. Tuvo austrumu naktī fascinē izgaismotie daudzo mošeju minareti, kuri caururbj Stambulas austrumnieciski melnās debesis, līdzinoties izstieptām dievlūdzēju rokām, kas tiecas pretim mirdzošām zvaigznēm. No Stambulas stabila miljonāra statusā par 12 ASV dolāriem dodos ar nakts autobusu uz galvaspilsētu Ankaru. Pussešos no rīta vēl tumšs, un otra lielākā pilsēta Turcijā ir skatāma nakts apgaismojumā, kad iebraucam lielā un modernā autoostā. Pie reizes jāsaka, ka Turcijā autobusu satiksme ir augstā līmenī. Galvenokārt pasažieri tiek pārvadāti ar komfortabliem, Turcijā ražotiem firmas Mercedes (sliktākā gadījumā Mitsubishi) autobusiem, ir mūsdienīgas un ērtas autoostas. Vēl rīta agrumā seko brauciens līdz Šereflikočhisaras pilsētiņai pašā Anatolijas plakankalnes vidū Tuza ezera tuvumā. Mans mērķis ir sasniegt šo lielo sālsezeru vietā, kuras tiešā tuvumā nav lielu ceļu un apdzīvotu punktu. Pa tuksnešainu un putekļainu plato, kurā sastopama tikai asiem dzelkšņiem bruņota veģetācija, es nomācoši ilgi velkos tālumā vizošas mirāžas virzienā. Tāpēc, ka reālu virzību izjust ir grūti. Sālsezers negrib tuvoties. Divas reizes satieku ganus. Mēģinājums iejāt kādu ēzeli beidzas komiski neveiksmīgi. Precizēju izvēlēto ceļu. Jau tuvu ezeram, manis iztraucēta, tramīgi metas bēgt neparasti uzbarojusies lapsa (ar tām sastapos vairākkārt), bet pretējā virzienā aizcilpo zaķis. Retajos krūmājos mīlējas bruņurupuču pāris. Kad beidzot esmu sasniedzis seno cilvēku akmens apmetņu drupas, varu ņemt nost mugursomu. Ir sasniegts pussalas tālākais punkts, seko tikai Tuza ezera sudrabaini baltais līdzenums. Ezers nav galīgi izžuvis, un, ejot tajā tālāk, arvien vairāk ceļas ūdens līmenis. Sālsvirsmā kājas stieg kā purvā, un par virsskaņas ātruma rekordiem ne man, ne bruņurupucim nav ko domāt. Anatolijas plakankalne, kura sasniedz tūkstoš un vairāk metru augstumu, dienvidaustrumu pusē atduras pret Taura (Toros) kalnu grēdu. Šīs kalnu sienas augstākais punkts – Erdžijasa kalns – slienas virs kalnu plato vēl par trim kilometriem augstāk. No kalnu slēpošanas kūrorta var mēģināt uzkāpt šajā sen aprimušajā vulkānā, kurš faktiski ir turku augstākais kalns, jo Kurdistānas kalnaino reģionu un Araratu apdzīvo kurdi, bet pie Kačkara virsotnes Pontija kalnos mīt lazi. Nakšņojot teltī 3000 metru augstumā, naktī sals sasniedz aptuveni desmit grādus, un varbūt tāpēc kalnos kāpēju gandrīz nav. Vienīgais izņēmums ir ceļotājs no Hamburgas. Skolotājs un piecu bērnu tēvs, vārdā Gerhards, ir apceļojis daudzus kalnus plašajā pasaulē, tostarp arī Tibetā. Gerds piestāj pie manas apmetnes, dzelžaini paspiež roku un drīz vien tiek uzaicināts pusdienās. Neesmu sastapis nevienu, kam kalnos negaršotu Latvijas "Lāča maize", "Tukuma dūmdesa" vai jo sevišķi mūspuses sālītais speķis ar garšvielām. Vācu alpīnists savukārt uzvāra savu iemīļoto indiešu paciņu zupu un, slaukot kuplo bārdu, nemitējas slavēt Latvijas produktus. Bez obligātās tēmas par kalniem apspriežam arī citus Turcijas iespaidus un pat politiskās aktualitātes. Nepārprotami, ka Gerdam baltieši simpatizē, un, atvadoties uz kalna kraujās nogāzes, viņš vēlreiz apstiprina savu viedokli, ka Turcija Eiropas Savienībā tomēr īsti neiederas, bet Latvija gan – mūsu tautām esot tuvas kultūra un mentalitāte. Naktī virs manis tikai spožas zvaigznes un mēness apaļā seja. Dziļi lejā redzamas Kapadokijas lielākās pilsētas – Kaiseri uguntiņas. Oktobrī sniega uz Erdžijasa gandrīz nav. Nelielie ledāji nobiru nosegti. Akmeņu lavīnas no stāvajām klinšu sienām saules skartajās nogāzēs seko cita citai ar sprādzieniem līdzīgiem blīkšķiem. Rokas dzeloņu sadurstītas, dažas adatas nokļuvušas pat zābakos. Kāpiens sācies tumsā, taču, tuvojoties korei, saule ir mani noķērusi, un iespaidīgais klinšu bastions ir nokrāsojies gandrīz sarkans. Visapkārt sastingušiem viļņiem bezgalīgā plašumā plešas Centrālās Anatolijas plato, tikai dienvidos skatāmas Taura kalnu grēdas virsotnes. Visas ir zemāk par manu pašreizējo atrašanās vietu. Skati ir pietiekami iespaidīgi, lai varētu justies gandarīts. Lai apskatītu visus Kapadokijas dabas brīnumus, ir vajadzīgs daudz ilgāks laiks, nekā ir manā rīcībā. Diemžēl ceļojums norit ar steigas piegaršu. Samierinos ar tā saucamā Open Air Museum apmeklējumu Goreme nacionālajā parkā. Kapadokijas unikālie, dabas izveidotie smilšakmens klinšu visdažādāko formu torņi un pilis, un cilvēku mītnes to alās. Tūristu šeit netrūkst. Ievērojams dabas objekts visas pasaules mērogā. Romieši savā laikā pat pamanījušies šādās klintīs iebūvēt baznīcas un klosterus. Tagad savukārt tūristiem dota iespēja pārnakšņot alās ierīkotās viesnīcās. Goreme ciemā vēroju vietējo dzīvi, staigādams pa šauro un stāvo ieliņu labirintiem. Starp nogatavojušos ķirbju lauciņiem un vīnogulājiem saules un miera pielietās kalnainās nogāzēs. Sasveicinoties ar ikdienas nodarbē aizņemtiem zemniekiem, viņu kazām un ēzeļiem. Saņemot atteikumus no jaunām sievietēm tradicionālos ietērpos uz izteikto vēlmi tās nofotografēt. Kapadokijas vienkāršā tauta dzīvo savu gadsimtiem ierasto dzīvi. Kapadokijā redzēto nav iespējams pilnīgi aprakstīt, taču der pieminēt, ka to ir vērts redzēt. Gar Vidusjūru un Egejas jūru Tiem, kas ilgojas pēc mierīgāka, no trokšņiem un cilvēku burzmas brīvāka nostūra atpūtai, kaut ko labāku par Side, grūti iedomāties. Šī mazā Sides pilsētiņa tam ideāli piemērota. Atpūtnieki lielākoties vācieši. Šaurā tumšo smilšu pludmales josla stiepjas tālumā. Peldēties gribētāju oktobra vidū pamaz, kaut arī Vidusjūras krastā gaisa temperatūra ap +30 grādiem, bet neierasti dzidrais ūdens stabili turas virs +23 (turki to sauc par balto jūru – Akdeniz). Patiesi vēsturiski vai leģendas izpušķoti notikumi padara šejieni vēl romantiskāku. Tiek kultivēts nostāsts, ka savā laikā Sidē satikās iemīlējušies Kleopatra un Marks Antonijs. Visapkārt cita aiz citas atrodas antīko celtņu vairāk vai mazāk saglabājušās paliekas – gandrīz pilnībā grandiozais amfiteātris, kurā Apollona un Atēnas tempļa fragmenti un cēlās kolonnas, Triumfa arka... Pilsētiņas galvenā iela ved tieši uz jūru. Ir ļoti agrs, cilvēku gandrīz nav, un ceļā pagadās tikai sētnieks, divi policisti un vietējais klaidonis, kurš ļoti atgādina kādu hipiju manas jaunības Liepājā. Vēlāk glītā ieliņa atdzīvosies, un tajā valdīs raibais tūristu pūlis un, protams, tirgotāji ar saviem vilinošajiem veikaliņiem. Ieliņa beidzas zilās jūras krastā ar neizbēgamo pieminekli Ataturkam. Viesnīciņas un restorāniņi dažādām gaumēm. Jahtas tuvākiem un tālākiem izbraukumiem. Saule, magnolijas, smaidoši un nesteidzīgi cilvēki, un tāda pati jūra... Daudzi atnākuši sagaidīt saulrietu pie Vidusjūras, lai fotogrāfijā iemūžinātu brīdi, kad saules zeltītais disks norietēs pāri Atēnas tempļa vēl joprojām lepnajam stāvam. Egejas jūras piekrastes miegainās ostu pilsētiņas uz ziemeļiem no Izmiras ir ļoti līdzīgas cita citai. Rodas iespaids, ka mūsdienu ekonomiskās attīstības tempi tās nav skāruši. Turcijas vidienē gan biju patīkami pārsteigts par labajiem ceļiem, daudzām modernām un, manuprāt, gaumīgām jaunbūvēm un apkārtējās vides sakārtotību. Skaistās mājas aug kā sēnes. Turki pamanās izmantot dienvidu klimata priekšrocības. Uz māju jumtiem saules baterijas. Aivalikā nakšņoju hotelī Captan, kur tieši no viesnīcas loga var ielekt jūrā. Pa dienu klīstu gar zvejnieku laivām un priecājos par jūras veltēm, kuras noguruša paskata jūras arāji iztirgo turpat piestātnēs. Sagribas apēst kādu Egejas jūras zivi, un momentā man tiek piedāvāta milzīgā balamute (palamut-tuncis) blakus esošā ēstuvē. Taču lielā ēstgriba nedrīkst aizmiglot skatu uz tāda sīkuma noskaidrošanu, cik tad galu galā izmaksās šis zivju ēdiens, kad restorāna oficiants klāj galdā visu, kas viņaprāt pie šādas sidraba zivtiņas piederētos. Rietumu krastā arvien biežāk dzirdama grieķu valoda. No Ayvalik pilsētiņas ar komfortablu tūrisma aģentūras Jale prāmi par 40 eiro dažās stundās var nokļūt grieķu Lesbas salā. Mana ceļojuma pēdējo dienu mērķis ir senā Troja. Pirms Čanakales no lielās šosejas kādi pieci kilometri jūras virzienā gar olīvkoku birzīm un kokvilnas laukiem. Apkārtējā daba tādos pasteļtoņos, it kā būtu pacenties izcils akvareļu meistars. Tālumā jau saskatāms Hišarlika pakalns, kurā Heinriham Šlīmanim reiz izdevās vainagot savu uzņēmību ar veiksmi Homēra apdziedātās pilsētas meklējumos. Par 10 miljoniem turku liru var iegādāties Kultūras un tūrisma ministrijas izdoto ieejas karti Trojas UNESCO atzītā pasaules kultūras mantojuma apskatei. Līdz pat caurlaidei mani uzbāzīgi pavada vietējie klaiņojošie suņi.