Īpaši pēdējā gadu desmitā tas ir ieguvis īpašu atzinību - 2003., 2005., 2006. un 2007. gadā Internacionālajā dzīvās mūzikas konferencē (ILMC) festivāls tika atzīts par labāko pasaulē.

Šogad labi organizēto un īpaši apmeklēto (2004. gadā 280 000 pārdotu biļešu) festivālu apmeklēja arī neoficiāla, bet zinoša delegācija no Latvijas. Ar diviem auto, 8 teltīm, neizsīkstošiem dzērienu un ēdienu krājumiem cauri visai Eiropai devāmies uz slaveno ciematiņu, lai aci pret aci skatītu savus iemīļotākos māksliniekus.

Šovasar festivāla programmā tika iekļauti gan daudzi vecāka gadu gājuma mūziķi, kā Nīls Jangs (Neil Young), Niks Keivs (Nick Cave) un R.E.M., gan arī jaunākas un vēl ne tik pieredzējušas grupas, kā The Gossip, Vampire Weekend un Hot Chip.

Nav brīnums, ka festivāls vairākus gadus pēc kārtas ir atzīts par labāko pasaulē, jo līdztekus pārliecinošajam mākslinieku sarakstam organizatori (amerikāņu kompānija Live Nation) bija padomājuši par visu, nodrošinot apmeklētājus ar bezmaksas lietusmēteļiem, pretsviedru dezodorantiem un pat tualetes papīru.

Iebraukšana teritorijā un auto stāvvietas bija labi pārdomātas un nesagādāja nekādas grūtības. Arī telšu pilsētiņas bija numurētas, apsargātas un labi pārskatāmas, gluži kā īstas mazas pilsētiņas ar ielām un galveno centra laukumu, kur iegādāties visu izdzīvošanai nepieciešamo.

Mūsu delegācijai nenācās stāvēt rindās nedz pēc ēdieniem un dzērieniem, nedz arī uz labierīcībām un, svarīgākais, iekļūšanu un izkļūšanu no galvenās festivāla teritorijas. Šķiet, vienīgā problēma bija dušas, jo jau no agra rīta pie tām drūzmējās vairāki desmiti jauniešu. Šo problēmu gan arī varēja atrisināt, bruņojoties ar pacietību.

Iebraucot Verhterā ar nelielu nokavēšanos, bijām spiesti būvēt teltis mazliet tālāk no abām festivāla skatuvēm. 15 minūšu pastaiga gan, kā vēlāk izrādījās, bija tieši tas, kas nepieciešams, lai atgūtu enerģiju un tiktu pie svaiga gaisa. Mūsu draudzīgo kaimiņu lomās iejutās seši zviedru puiši, trīs britu meitenes un gados jaunāki beļģi, kuri, kā vēlāk izrādījās, narkotiku ietekmē (3 g marihuānas ir legāli) izraisīja nepatīkamu, bet novēršamu konfliktu ar latviešu delegāciju.

Pirmajā festivāla dienā uz lielās skatuves kāpa Air Traffic, Counting Crows, Mika, Lenny Kravitz, R.E.M., Chemical Brothers, bet uz „mazās” Modern Skirts, Vampire Weekend, The National, Shameboy, Soulwax & 2Manydjs.

Vilšanos šoreiz sagādāja Counting Crows, kuri nespēja īsti apzināt atšķirības starp Amerikas un Eiropas fanu raksturu. Gribējās dzirdēt vairāk "August and Everything after" albuma dziesmu. Savukārt leģendārie un pieredzējušie "R.E.M." koncertu sāka ļoti pārliecinoši un cerīgi, taču viņu izvēlētajā programmā pietrūka galvenā – kulminācijas. Kad beidzot sagaidījām "Loosing my religion", visa burvība jau bija nokavēta, tāpēc griezāmies uz otru pusi, lai iegādātos kārtējo beļģu iecienīto ķiršu alu.

Par dienas pārsteigumu parūpējās jaunie Ņujorkas censoņi Vampire Weekend. Kā kārtīgi melomāni mēs prātojām, vai grupa būs pietiekami pieredzējusi, lai kāptu uz tik lielas skatuves, taču gaisā virmoja kaut kas īpašs un skatītāju sajūsma bija iespaidīga. Neapšaubāmi labākais pirmās dienas koncerts.

Jāpiemin, ka, festivālam sākoties, stipri lija lietus, tāpēc līdzpaņemtie gumijnieki mūs paglāba no dubļiem, īpaši vietās, kur notika vislielākā cilvēku kustība.

Otrajā festivāla dienā, jau spīdot saulītei, uz lielās skatuves kāpa The Black Box Revelation, Monza, Slayer, Jay-Z, The Verve, Nīls Jangs (Neil Young) un Mobijs (Moby), bet uz mazās (skatuve atradās zem milzīgas telts) The Cool Kids, Patrick Watson, Ben Folds, My Morning Jacket, Duffy, Zita Swoon, Hot Chip un Digitalism.

Par vienīgo mums zināmo dienas vilšanos parūpējās Babyshambles un Pīts Dohertijs (Pete Doherty), kuru koncerts tika atcelts.

Pozitīvas emocijas skatītājiem sagādāja 1981. gadā dibinātā amerikāņu trash metal apvienība Slayer. Viņiem sekoja vēl viena, šoreiz gan pavisam atšķirīga amerikāņu grupa, precīzāk, dziesmu autors Bens Folds (Ben Folds), kas reiz spēlējis Ben Folds Five. Dziesmu autors Bendžamins Skots Folds (Benjamin Scott Folds) ir apbrīnojams klaviermeistarības virtuozs, melodiju autors un publikas izklaidētājs. Jau pēc pāris nospēlētajām dziesmām desmitiem tūkstošu fanu viņš spēja pārvērst par daudzbalsīgu kori. Ļoti pārdomāts, humora pilns un kvalitatīvs šovs.

Turpinājumā - nesen atkalapvienojusies grupa no Mančestras The Verve ar Ričardu Aškroftu (Richard Ashcroft) galvenajā lomā. Ļoti jaudīga un pārliecinoša uzstāšanās. Koncerta laikā burbulis (kulminācija) tika uzpūsts tik liels, ka pie slavenā "BitterSweet Symphony", liekas, eksplodēja visa Beļģija (tieši tas, kā pietrūka R.E.M.).

Visbeidzot dienas labākās (emocionālākās) uzstāšanās balvu varētu piešķirt britu elektropopa meistariem Hot Chip. Atšķirībā no Chemical Brothers, kuru uzstāšanās laikā tālāk stāvošajiem bija jāsamierinās ar bezpersoniskām video montāžām un gaismas šovu, Hot Chip priekšnesums bija dzīvāks par dzīvu. Arī šeit burbulis sprāga un cilvēku pūlis lika grīdai viļņoties kā īstā viesuļvētrā. Nav šaubu, ka par "Over and Over" patiešām zina visa Eiropas jaunatne. Lieliski!

Atpūtas brīžos devāmies uz turpat blakus esošajiem ēdienu un dzērienu kioskiem. Interesanti, ka festivāla teritorijā bija iespējams norēķināties tikai ar īpašiem taloniem. Alus (200 ml) maksāja vienu dzēriena talonu (2.50 eiro), bet ēdieni - no 3 līdz 8 pārtikas taloniem (1 eiro).

Trešajā dienā uz lielās skatuves kāpa The Whigs, Gossip, The Hives, Editors, Kings of Leon, Ben Harper, Sigur Ros un Radiohead, bet uz mazās – Galactic, MGMT, Band of Horses, Donavon Frankenreiter, kate Nash, KT Tunstall, Gnarls Barkley, Roisin Murphy.

Jāpiebilst, ka tīri fiziski mēs nevarējām apmeklēt visus piedāvātos koncertus, jo tie notika paralēli uz divām milzīgām skatuvēm. Kā piemēru var minēt amerikāņus My Morning jacket, kurus nācās palaist garām lietus un distances dēļ, kā arī domājot par mūsu komandas vienotības garu.

Trešās dienas vilšanās šoreiz jādod islandiešiem Sigur Ros. Lai arī muzikālais materiāls bija lielisks un cilvēku uzmanība neviltota, lielā skatuve diemžēl likās neatbilstoša piedāvātajam. Tas gluži vienkārši viņiem nepiestāv. Tāpēc cerēsim uz daudz intīmāku gaisotni koncertā šeit pat pie mums Rīgā.

Trešās dienas varoņdarbus pirmkārt paveica amerikāņu skandalozie The Gossip jeb GOXXIP. Šī uzstāšanās mūsu delegācijas plānos tika ierakstīta, jau pērkot biļetes tepat Rīgā. Apaļīgā un ar neticami jaudīgu balsi apveltītā dziedātāja Beta Ditto (Beth Ditto) nelika vilties skatītājiem un pie "Standing in the Way of Control”, ieskrienot lielajā pūlī, sarīkoja īstu traci. Vienam no mūsu delegācijas pat izdevās pieķerties ekstravagantajai tumšmatei pie rokas. Tagad svarīgākais ir nemazgāt rokas...

Par trešās dienas un, iespējams, visa festivāla lielāko notikumu parūpējās Radiohead. Viņi patiešām ir ārpus konkurences. Uzstāšanās bija pārdomāta no A līdz Z. Gaismas, videoprojekcijas, muzikālais saturs, koncerta kompozīcija un attīstība. Koncerta kulminācija jeb burbulis šoreiz eksplodēja jau pie pirmā izskanējušā bungmašīnas skaņu celiņa. Radiohead ir jāredz visiem!

Pārliecinoši bija arī amerikāņu indie mūzikas pārstāvji Band of Horses, kuri izpatika klātesošajiem faniem, izpildot gandrīz visas 2006. gada albuma "Everything all the time" dziesmas.

Kings of Leon pat ar visu nosvērto izturēšanos nospēlēja ļoti labu koncertu. Protams, gribējās dzirdēt vairāk dziesmu no grupas 2003. gada debijas albuma "Youth and Young Manhood", bet puiši bija uzdevumu augstumos un nelika publikai vilties. Īpaši varētu izcelt basista Džareda Follovilla (Jared Followill) trīs ļoti amizantas sejas grimases visas uzstāšanās laikā. Arī bundzinieks bija atradis savu aizraušanos, nepārtraukti pūšot rozā burbuļus no košļājamās gumijas. Jāpiebilst tikai, ka lielais skatītāju pūlis zināja burtiski visas Kings of Leon puišu izpildītās dziesmas. Ļoti labi!

Ceturtajā, pēdējā festivāla dienā uz galvenās skatuves kāpa John Butler Trio, Panic At The Disko, Anoux, The Kooks, The Racounteurs, Kaiser Chiefs, Beck un Deus, bet uz mazās, bet tikpat galvenās skatuves uzstājās DeVotchKa, Tim Vanhamel, Hercules & Love Affair, Mark Ronson, Grinderman, Justice, Underworld un Nightwish.

Neskatoties uz pārtikas un stipro dzērienu krājumu izsīkumu, negulētajām naktīm un nebeidzamām sarunām ar draudzīgajiem kaimiņiem, mūsu delegācija joprojām bija apņēmības pilna izbaudīt atlikušos lielo mākslinieku priekšnesumus.

Dienas lielākos pārsteigumus sagādāja Braitonas puiši The Kooks. Vairums tīņu meiteņu rokmūzikas elku ir neciešami un iedomīgi, turpretī šīs apvienības seja Lūks Pričards (Luke Pritchard) izturējās tik viegli un nepiespiesti, ka skatītājos ar katru dziesmu bija dzirdami vairāk un vairāk sajūsmas kliedzienu. Kāda ļoti simpātiska meitene, sēžot draugam uz pleciem, pat novilka savu T-kreklu. Koncertam tuvojoties beigām, dziedātājs panāca, ka viss tūkstošgalvainais pūlis apsēžas un ar paceltām rokām lec gaisā. Uzstāšanās nebija īpaši jaudīga, taču The Kooks tiešām var lepoties ar ļoti labām un melodiskām dziesmām. Viens no lielākajiem festivāla baudījumiem.

Pārliecinoši izklausījās un izskatījās arī The Raconteurs ar pašu Džeku Vaitu (Jack White) pirmajās rindās. Ļoti jaudīga un interesanta uzstāšanās. Klasiski "Led Zeppelin" cienīgi ģitāras rifi un neaizmirstama Patrika Kēlera (Patric Keeler) ritma sekcija. Šī, šķiet, bija vienīgā mūsu apzinātā skaņotāju kļūda festivāla laikā, kad Vaita balss trīs dziesmās pēc kārtas skanēja tikai vienā skatuves pusē.

Ļoti labi izklausījās arī 1997. gadā Līdsā dibinātā muzikālā apvienība Kaiser Chiefs, kuri padarīja pilnīgi trakus burtiski visus pirmajās rindās stāvošos. Solists Rikijs Vilsons (Ricky Wilson) ir apveltīts ar neticamu enerģijas lādiņu un spēju sakustināt pat vislielāko stadiona pūli.

Visbeidzot uz skatuves nāca mūsu pēdējie festivāla favorīti - multiinstrumentālists Beks (Beck) un franču elektroniskās mūzikas duets Justice. Amerikānis Beks jeb pilnajā vārdā Beks Deivids Kembels (Bek David Campbell) likās tik ļoti sapīpējies marihuānu, ka nespēja laikus tikt pie mikrofona, lai nodziedātu kārtējo pantiņu. Iespējams, tā ir tikai daļa no viņa izturēšanās un skatuves tēla, taču visa koncerta garumā tas radīja diskomfortu.

Mūsdienu jaunatnes elki Justice, kā jau gaidīts, sapulcēja milzīgu skatītāju skaitu. Gluži kā futbola mačos, īpaši deju mūzikas koncertos visa festivāla garumā fanu pūlis nepārtraukti sevi izklaidēja ar viegli uztveramu un iegaumējamu melodiju. Teksta vietā šoreiz iztika vien ar: „Ooooo, ooooo, oooo...” Justice izklausījās pārliecinoši un tika vairakkārt aicināti atpakaļ uz skatuves, taču mēs mazliet vīlāmies, jo tā arī nesagaidījām dziesmu „D.A.N.C.E.” un „Never be alone” pilnās versijas.

Jau nākamajā dienā visiem festivāla apmeklētājiem bija noteikts atstāt teritoriju līdz plkst. 12. Arī mēs ilgi negulējām, jo priekšā vēl stāvēja brauciens uz Amsterdamu. Kad bijām ieturējuši pusdienas pilsētā un izgājuši cauri sarkano lukturu kvartālam, devāmies uz auto, lai mērotu tālo ceļu atpakaļ uz Rīgu.

Starp citu, braucot ar Golf 5 (1.6 automāts, benzīns), turp un atpakaļ sanāca 4200 km / 320.25 litri / 325.67 Ls. Jāatzīst, ka Latvijā benzīns un arī alus joprojām ir salīdzinoši lēts...