«Vinila ražošana ir ļoti delikāts process, kurš nedaudz pielīdzināms amatniecībai. Līdz ar to mēs ļoti fokusējamies uz to, lai mēs būtu spējīgi ražot kvalitatīvu preci, kas ir mūsu galvenais fokuss šobrīd,» norāda Brice.

Jaunajai skaņuplašu ražotnei ir piesaistīti arī bijušās skaņuplašu rūpnīcas Melodija speciālisti. Konkurenti, kas darbojas Igaunijā, «Mango Vinyl Press» kompāniju nebiedējot, jo galvenais noieta tirgus būs Eiropa un ASV, kur pieprasījums stipri pārsniedz kvalitatīvu skaņuplašu piedāvājumu.

Tendences pasaulē kopumā liecina, ka vinila ierakstu popularitāte pieaug ļoti strauji. Vinila rūpnīcas pircēju pieprasījumam netiek līdzi.

«Rūpnīcas vairs nespēj saražot pieprasīto, un milzīgās rindās ir jāstāv. Tiek atvērtas jaunas rūpnīcas, nupat atvērta rūpnīca Tartu, Igaunijā, kur arī jau ir rinda,» stāsta mūzikas kritiķis, skaņuplašu kolekcionārs Uldis Rudaks. «Tie cilvēki, kuriem mūzika nav svarīga un tā ir tikai fons, arī plate nav vajadzīga. Bet tie, kuri tiešām mīl mūziku, arvien vairāk un vairāk pievēršas vinila formātam.»

Pie skaņuplatēm arvien biežāk atgriežas ne tikai klausītāji, bet likumsakarīgi arī mūziķi. Grupa «Dzelzs vilks» pirms dažām nedēļām izdeva 25 gadu jubilejas izlasi skaņuplatē, kas iespiesta Igaunijā. Sākotnēji grupas iekšienē bijusi diskusija par vinila plates nepieciešamību, taču beigās nolemts, ka skaņuplatei jābūt.

«Tas ir citādi nekā CD, netiek tik daudz spiesta tā skaņa, tā skan daudz elpojošāk un dzīvāk,» spriež grupas līderis Juris Kaukulis.

Pasaulē aizvadītais gads vinila plašu ierakstu izdevējiem un tirgotājiem bijis veiksmīgs - kompaktdisku pārdošanas apjomi arvien krītas, bet pārdoto vinila plašu skaits pamazām pieaug. Lielbritānijā pagājušajā gadā pārdoti 3,2 miljoni albumu vinila formātā, kas ir par 53% vairāk nekā 2015. gadā. Salīdzinājumam - pirms desmit gadiem Lielbritānijā tika pārdoti vien 200 000 jaunu vinila ierakstu.

Skaņuplašu ražošanas aizsākumi Latvijā meklējami 20. gadsimta pašā sākumā, kad tagadējā rūpnīcas «VEF» teritorijā savu darbību izvērsa angļu uzņēmums «Gramaphone». Pirmās plates latviešu valodā ieskaņoja «Zonophone Records». Tālāk sekoja «Bonofon», «Homophone», kā arī viena no pirmajiem pašmāju biznesmeņiem, Helmāra Rudzīša «Bellaccord Electro». Šis uzņēmums padomju okupācijas gados pārtapa par «Rīgas skaņuplašu fabriku», vēlāk, 1958.gadā, par Rīgas skaņuplašu fabriku «Līgo», līdz 1964.gadā tika pievienots vissavienības monstram ar nosaukumu «Melodija», kas, tāpat kā visa pašmāju mūzika, piedzīvoja «ziedu laikus».

Astoņdesmito gadu beigās «Melodijas» darbība apsīka, bet deviņdesmitajos, pārtopot par «Ritoni», tā piedzīvoja diezgan loģisku bojāeju. Par plašu spiežamās mašīnas likteni klīst dažādas versijas (aizvesta uz Čehiju, nodota metāllūžņos), taču kopš tā laika ierakstus izdevuši vien retie pašmāju izpildītāji.