Raimonds ir viens no tiem māksliniekiem, kurš neiet pa ceļa vidu, bet turas te vienā, te otrā malā, te domājot kalpošanu gan klasiskajai mūzikai, gan rokmūzikai.

Lai gan Raimonda mamma ir klavieru skolotāja, kā jau kārtīgam puikam viņam bērnībā paticis viss, izņemot klavierspēli... Cilvēks, kurš viņa rokās ielicis vijoli, bijis Raimonda pirmais skolotājs Ojārs Kalniņš Jūrmalas mūzikas skolā. Savu pirmo koncertu Raimonds nospēlējis Dubultu baznīcā, būdams 1. klases skolnieks: «Tas bija varens pārdzīvojums,» atceras jubilārs.

«Biju ļoti slinks skolnieks... Jo viss kaut kā viegli padevās! Visādi kuriozi bijuši. Manas mammas klase Jūrmalas mūzikas skolā atradās tieši iepretim mana skolotāja Ojāra Kalniņa klasei. Ne reizi vien atsprāga mammas klases durvis, sākumā ielidoja žakete (vijole gan netika mesta!), un Ojārs Kalniņš teica: «Savāc savu dēlu, viņš atkal nav neko iemācījies»,» ar smaidu savus skolas gadus šodien atceras Raimonds.

Arī Mediņskolā diža vijolnieka karjeru viņam neviens nav pareģojis.

«Mediņus labi atceros ar visāda veida izklaidēm, un tas pats vecais, labais slinkums darīja savu,» smejas Raimonds. «Tā arī skolu nepabeidzu: stundu apmeklēšanai laika visbiežāk pietrūka, un mērs bija pilns gan direktorei, gan visiem pārējiem…»

Pēc Mediņskolas Raimonds devies strādāt uz Operetes teātri, kur tieši tolaik iestudēts Raimonda Paula mūzikls «Nāc pie puikām!» «Dziedāju korī, dabūju pat divas lomas! Tomēr sapratu, ka dziedāšana un aktiera dzīvesveids nav tas, kas man vajadzīgs. Turklāt vilka atpakaļ uz vijoli,» atzīstas jubilārs.

Pēcāk Raimonda Ozola ceļš vedis uz Latvijas Nacionālās operas orķestri. Tā galvenais diriģents tolaik bijis Rihards Glāzups, kurš noteicis:

«Talantīgs jau tu esi, puis, bet diplomu tā kā vajadzētu…»

Frāze izrādījusies gana iedarbīga, un Raimonds Latvijas Mūzikas akadēmijā iestājies, par veselu gadu apsteidzot savus Mediņskolas kursabiedrus! Tikām LNO orķestrī no otrajām vijolēm ar laiku «uzdienējis» arī par vijoļu grupas koncertmeistaru, taču no 1992. gada likteni saistījis ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri: «Tas skaitījās daudz prestižāk: spēle uz skatuves, ārzemju braucieni, papildu nauda,» atceras Raimonds, kurš pāris gadus vēlāk izturējis konkursu uz LNSO koncertmeistara vietu, kurā nu jau aizvadīti teju 20 gadi.

Starp citu, arī ar studijām Mūzikas akadēmijā gājis gana raibi: Raimonds Ozols studējis neklātienē un pēdējā kursā nokārtojis visus eksāmenus, izņemot specialitāti, jo... padevies kārdinājumam braukt pelņā uz Angliju.

«Pa desmit stundām dienā remontēju dzīvokļus angļu brigadiera vadībā. Kad pēc diviem mēnešiem, atgriežoties Rīgā, vilciens mani veda pāri Daugavai, sapratu uz mūžu: vijoli nekad nepametīšu un dzīvokļus vairs neremontēšu,» strikti saka Raimonds, Anglijas laikus tomēr atceroties bez nožēlas, jo arī tur kopā ar Aināru Majoru remontu starplaikos paspējis uzspēlēt vijoli. Tuneļos.

Tā gan: talantīgais, izsmalcinātais un šarmantais mūziķis, izrādās, var lepoties ar pamatīgu ielu muzikanta pieredzi. Tiesa, šī karjera attīstīta tikai un vienīgi ārzemēs. Raimonds prāto, ka ielu muzicēšanas pieredze savulaik sniegusi ne tikai pamatīgu materiālo atbalstu, bet arī ļāvusi krietni paplašināt repertuāru ar visdažādāko valstu populāro mūziku.

«Gan ar «Maranu» esam muzicējuši Berlīnes ielās, gan kopā ar sievu spēlējuši zem Brandenburgas vārtiem, tieši Vācijas apvienošanas brīdī. Par to šausmīgo naudas kaudzi, kas tur sabira, nopirku savu pirmo ārzemju auto!»

Vēl sarunā jubilārs stāsta par vētraino laiku, kas saistīts ar muzicēšanu grupā «Marana», LNSO pirmās vijoles ikdienas pienākumiem un saskaņu (vai nesaskaņu) ar diriģentiem, slaveno maestro rokasspiedieniem, projektiem Ķīnā un Azerbaidžānā, 1999. gadā saņemto Gada labākā LNSO koncertmeistara titulu un visdažādākajiem kurioziem. Arī par savām attiecībām ar elektrisko vijoli, ar kuras palīdzību top augstvērtīgi izklaidējošās mūzikas projekti.

«Taču jebkurā gadījumā priekšroku dodu akustiskajai vijolei: to nekas nespēj aizstāt!»

Starp citu, Raimonds atzīstas, ka jau krietnu laiku abi ar dzīvesbiedri - LNSO vijolnieci Dainu Birznieci - esot apmainījušies instrumentiem: Daina spēlē sākotnējo Raimonda instrumentu, bet Raimonds - Dainas.

«Nu jau esmu saradis. Tas ir meistara gatavots divsimtgadīgs instruments. Jā, esmu pamēģinājis gan Stradivari, gan Gvarneri vijoles, taču... esmu pieradis pie savējās. Mēs viens otru saprotam.»