«Bushmills Live 2014» nav tradicionāls rokfestivāls. Ierobežotās norises vietas dēļ tas pulcē vien aptuveni 700 īpaši lūgtus viesus no visas pasaules. Uz divām moderni aprīkotām skatuvēm mūzika tiek spēlēta senās «Bushmills» rūpnīcas teritorijā, kura ir norobežota gan no ārpasaules, lai festivālā neiekļūtu kādi nelūgti viesi, gan no iekštelpu puses, lai ārpus darītavas sienām netiktu iznesti kādi viskija gatavošanas noslēpumi. Starp citu, visiem festivāla apmeklētājiem bija lieliska iespēja pieteikties uz trīsdesmit minūšu ilgu ekskursiju un izsekot viskija tapšanai no A līdz Z - no miežu graudu malšanas līdz dzēriena izturēšanai ozolkoka mucās, kas sākotnēji izmantotas spāņu šerija vai amerikāņu burbona izturēšanai.

Par īru viskiju, tā tapšanu, garšas īpašībām u.tml., protams, varētu rakstīt un rakstīt, taču tas lai paliek citai reizei. Šoreiz uzmanības fokusā mūzika.

Sākotnēji biju noskaņots mazliet rezervēti, galu galā kādu gan kvalitāti var gaidīt no šāda būtībā korporatīva zīmolspodrināšanas festivāla, taču, esot uz vietas, mani sagaidīja viens patīkams muzikāls pārsteigums aiz otra. Arī 12 gadus vecs «Bushmills» bija gards, to nevar noliegt. Taču par visu pēc kārtas.

Atgādināšu, ka 2012. gadā, kad festivāls notika pirmo gadu, tajā kā galvenais mākslinieks uzstājās Ziemeļīrijas lepnums - viena no pasaules populārākajām poproka grupām «Snow Patrol». Tieši šā ansambļa solists Gerijs Laitbodijs (Gary Lightbody) ir kļuvis par tādu kā festivāla patronu un katru gadu ap sevi pulcē interesantus jaunus kolektīvus. Pagājušogad, piemēram, festivālā uzstājās islandieši «Of Monsters and Men», savukārt šogad kā galvenie mākslinieki uz skatuves kāpa paša Laitbodija blakusprojekts ar «R.E.M.» ģitāristu Pīteru Baku (Peter Buck) - «Tired Pony», kā arī jaunuzlecošā Mančestras deju roka apvienība «The 1975». Šos puišus, starp citu, šogad varēsim skatīt vaigā «Positivus» festivālā.

Uz festivālu devos kopā ar SIA «Prike Latvija» pārstāvjiem un diviem jauniešiem Anriju un Tomu, kuri iespēju doties uz Ziemeļīriju ieguva, piedaloties «Bushmills Live 2014» konkursā. Toms pat pamanījās tikt pie īpaša selfija ar Geriju Laitbodiju. «Telefons kļuvis vērtīgāks, jo pats Gerijs mūs nofotografēja,» smej laimīgais Toms.

Tik tiešām festivālā bija jūtama ģimeniska, nepiespiesta atmosfēra, fakts, ka uz dēla (Laibodija) koncertu bija atnākusi arī viņa mamma ar draudzenēm, to precīzi ilustrē. Arī pēc uzstāšanās mūziķi labprāt ieplūda klausītāju rindās, ļāva sevi fotografēt un visādi citādi bija atvērti komunikācijai.

Kopumā uz divām skatuvēm - «Cooperage» un «Still Room» - dienas gaitā uzstājās astoņas grupas (skat. fotogaleriju). Festivālu precīzi noteiktajā laikā iesāka enerģiskā amerikāņu apvienība «Rubblebucket», kas savā mūzikā sakausē indīmūzikas un regeja elementus. Savukārt uz otras skatuves programmu atklāja «Snow Patrol» mazie brālīši - grupa «Levity Breaks». Tieši šī Belfāstas apvienība maijā saņēma īpašo Laitbodija jauno mūziķu attīstības fonda «Third Bar» un «Bushmills» prēmiju 5000 mārciņu apmērā, un tāpēc nav brīnums, ka arī «Levity Breaks» tika iekļauti vakara programmā. Grupa, kuras pamatā ir četri ziemeļīru jaunekļi, spēlēja pietiekoši tradicionālu indīpopu, kas balstās uz «editoriskiem» ģitāras rifiem un «koldplejiskām» klavieru tēmām, tiesa, visu koncerta laiku nepameta sajūta, ka grupa vēl nav atradusi pati savu rokrakstu un turpina kopēt jau panākumus guvušus kolektīvus.

Gary Lightbody's company Third Bar selects Belfast band Levity Breaks to receive Bushmills Live Legacy Fund

Patīkami pārsteidza angļu dziesmu rakstnieka Lūka Sitala Singa (Luke Sital-Singh) uzstāšanās. 25 gadus vecais indiešu izcelsmes jauneklis, kurš, starp citu, ar vienu no dziesmām atzīmējies arī Apvienotās Karalistes singlu top100, akustiskās ģitāras pavadībā noturēja skatītāju uzmanību līdz pat pēdējam akordam. Dziedātāja emocionālais vokāls un humors neatstāja vienaldzīgu gandrīz nevienu. Mūzikas kritiķi Lūku salīdzina ar «Bon Iver» un Deimeienu Raisu (Damien Rice). Iespējams, pēc pāris gadiem par šo jaunekli vēl dzirdēsim.

"Guardian" apraksts par Luke Sital-Singh

Laitbodija un Baka superprojekts «Tired Pony», kas sākotnēji radies, lai īstenotu Gerijā dusošā kantri mūziķa ambīcijas, sniedza neaizmirstamu, sirsnīgu koncertu. Tas, izrādās, bija pirmais projekta koncerts Īrijā. Abām zvaigznēm asistēja veselas četras dziedošas dāmas, no kurām divas tika aicinātas skatuves priekšā uz īpašu kopā dziedāšanu ar Geriju, kā jau tas kantri mūzikā ir pieņemts. Grupā bez Laitbodija un Baka muzicēja arī skotu grupas «Belle & Sebastian» bundzinieks Ričards Kolburns (Richard Colburn) un vēl viens skotu dziesminieks Aians Ārčers (Iain Archer), kurš uzdziedāja gan ar «Nogurušo poniju», gan savu draugu, augstāk minēto Lūku Sitalu Singu. Atšķirībā no otra vakara hedlainera - modernajiem «The 1975» puišiem - pieredzējušie «Ponija» mūziķi precīzi iemiesoja festivāla koncepciju, t.i., ar rokām darināts dzīvs viskijs un dzīva, nesamākslota mūzika.

Ļoti labu iespaidu atstāja arī lieliskā falseta īpašnieks, īrs Džeimss Vinsents Makmorovs (James Vincent McMorrow), kurš spēlēja sava otrā studijas albuma «Post Tropical» materiālu, kas atšķirībā no akustiskās 2010. gada debijas ir daudz elektroniskāks. Arī Belfāstas dziesminieks David C Clements ar grupu demonstrēja augstu klasi - lieliskas dziesmas, harmonijas, precīzs, izjusts dziedājums un tehniski nevainojams izpildījums.

Pirms vakara galvenās grupas, rokās turēdams viskija glāzi, klātesošos uzrunāja galvenais «Old Bushmills Distillery» viskija darītājs Kolums Egans (Colum Egan), kurš šo gadu laikā kļuvis par «Bushmills» viskija seju. «There are good ships, and there are wood ships, The ships that sail the sea. But the best ships, are friendships, And may they always be,» («Ir labi kuģi un ir koka kuģi, taču labākie kuģi ir draudzība») skanēja viņa tosts un aicinājums pievienoties «Bushmills» ģimenei.

Pēc ilgākas skaņas proves, kuras laikā skatītāji atbīdīti tuvāk ieejai, uz skatuves kāpa gada «karstie zēni» - «The 1975», kuru muzicēšanas stilu mūzikas apskatnieki raksturo kā «ēterisku rokmūziku, kurā dominē sekss, bailes un mīlestība». Salīdzinoši jaunā grupa jau ir uzstājusies «iTunes» festivālā, 2013. gada izskaņā noslēgusi savu pirmo lielo Eiropas tūri un izdevusi debijas albumu «The 1975», kas iekarojis Apvienotās Karalistes albumu topa 1. vietu.

Grupa, kuras centrā harismātiskais solists Metjū Hīlijs (Matthew Healy), savā skanējumā sakausē kaut ko no septiņdesmito gadu fanka, mūsdienu elektronikas (mazliet atgādina «Phoenix») un sintpopa, savukārt pats

Metjū uz skatuves izskatās kā Prinsa un Maikla Hačinska (INXS) klons.

Pusaugu meitenes, protams, bija stāvā sajūsmā - Metjū nepieejamais skatuves tēls, iekšējais starojums nevarēja atstāt vienaldzīgu. Ir divi varianti - vai nu šāds par sevi pārliecināts gailis kaitina, vai tieši otrādi - cauršauj sirsniņu un nelaiž vaļā.

Koncertā izskanēja dziesmas no debijas albuma, tajā skaitā aktuālie singli «Girls», «The City» un, protams, arī mūsu radio viļņos labi zināmais hits «Chocolate». Patīkami pārsteidza fakts, ka koncerta skanējumā šīs dziesmas izskanēja interesantāk, dzīvāk nekā studijas ierakstā. Puiši demonstrēja augstu profesionalitāti, un, neskatoties uz pāris tehniskām ķibelēm (bundziniekam pārstāja darboties lūpmašīna), sniedza mūsdienīgu, gaumīgu priekšnesumu. Ar interesi gaidīšu grupas uzstāšanos arī mūsu pusē un iesaku «The 1975» nepalaist garām arī jums!

Rezumējot, «Bushmills Live 2014» ir ļoti veiksmīgs zīmola spodrināšanas pasākums - tas bija muzikāli saturīgs, izglītojošs un perfekti organizēts (varbūt pat pārāk perfekti - pēc plkst. 22 apmeklētājiem visas durvis tika aizslēgtas deguna priekšā, uzkrītoši sākti sakopšanas darbi). Senās viskija darītavas telpas diemžēl nav ideāli piemērotas skaļiem rokkoncertiem, augsto griestu noliktavas tipa telpu sliktā akustika liedza izbaudīt katru mūzikas niansi, taču kopumā šādas nepilnības tomēr nespēja izbojāt lielisko un ģimenisko atmosfēru, kas valdīja festivālā.