TVNET: Kas tā ir par tendenci - svinēt jubilejas? Rietumu mūzikā ir iesakņojusies tradīcija atzīmēt kādu noteiktu gadskaitli, kopš izdots kāds konkrēts albums, taču Latvijā lielāks akcents likts uz pašas grupas pastāvēšanas ilgumu. Paskat, arī Guntars Račs Arēnā drīzumā svinēs apaļu jubileju. Tā ir kāda specifiska latviešu īpatnība, šī jubileju atzīmēšana?

- Droši vien - tā ir Latvijas situācijai specifiska lieta, kaut gan «Metallica» arī savu 30 gadu jubileju atzīmēja 2011.gadā, savā mājvietā Sanfrancisko, saaicinot kopā lielāko daļu no mūziķiem, kas ar viņiem spēlējuši - tai skaitā Džeisonu Ņūstedu (Jason Newsted) un Deicu Masteinu (Dave Mustaine) no «Megadeth». Es negribētu teikt, ka mēs šeit kaut ko kopējam, tomēr jāsaka vienkārši - ka pagātne ir tas, kas pa īstam mums ir, jo tas ir ar mums noticis, bet nākotne - tie ir plāni, kas ne vienmēr piepildās.

Turklāt «Mary Jane» gadījumā mums ir tikai viens albums - 2004. gada «Lost Innocence Vast Ego» (Mikrofona ieraksti), bet cilvēku, kas bijuši ap mums vai ar mums, ir vairāki desmiti.

TVNET: Tiesa, šādas jubilejas ir īstais brīdis, lai reflektētu par pagātni... Kāda ir bijusi jūsu vieta deviņdesmito gadu Latvijas mūzikā? Kāds jūsu pienesums? Vai esi par to domājis?

- Ir vairāki momenti, kas man liekas īpaši: Pirmkārt, mēs bijām vieni no pirmajiem, kas no visas sirds ietekmējās no rūtainās Sietlas grunge mūzikas scēnas, otrkārt - lai arī ietekmējāmies no grandžmūzikas, bijām ļoti atvērti arī citām mūzikas ietekmēm - domāju, ka mūsu vienīgo izdoto albumu grūti ierakstīt grandžroka kategorijā. Treškārt, mums vienmēr grupā bija cilvēki (basģitārists, dziesmu autors un vokālists Jānis Grants bija no Maskavas; bundzinieks Žaīrs Fernandess bija no Brazīlijas), kas nebija auguši Latvijā, līdz ar to, iespējams, mūsu mūzika tiešām brīžiem skanēja tā, ka klausītājiem bija pārsteigums, ka mēs esam patiesībā no Latvijas.

TVNET: Kura īsti bija pirmā Latvijas grandžroka grupa? «Blind Mike»? Pats atceros koncertus deviņdesmito gadu sākumā, kur uzstājās «Blind Mike» ar harismātisko Niedru (Miks Niedra) pie mikrofona...

- Jā, es domāju, ka «Blind Mike» bija pirmie - «Stone Temple Pilots» ietekmi varēja ļoti labi viņu mūzikā saklausīt, bet «Stone Temple Pilots» gan nebija no Sietlas.

TVNET: Vai nebija tā, ka par grandžrokeriem kļuva izbijušie metālisti, kuri solidarizējās ar rokmūzikas revolūciju, ko aizsāka «Nirvana» un vēlāk arī citas tā dēvētās grandžroka grupas. Arī tu pats vienu brīdi muzicēji metālmūzikas ansamblī, vai ne?

Tas tiešām ir interesanti - viņi transformējās no death metal grupas «Conquest», kas bija ļoti līdzīgi «Obituary» uz grandžu. Stāsts līdzīgs arī man, jo tiešām sāku doom metal grupā «Heaven Grey», kur spēlēju čellu jau 1994. gadā. Arī grupā «Gelousy» spēlēja vairāki bijušie metālisti.

Kaut gan grūti pateikt, vai bijušie. Man pašam metāls vēl joprojām ļoti patīk (smejas).

TVNET: Kura grandžroka grupa, dziesma vai mūziķis lika muzikāli un ideoloģiski pagriezties par 180 grādiem? Tiešām tas bija Kurts Kobeins?

- Manā gadījumā noteikti nē - tā bija grupa «Pearl Jam», arī «Temple of the Dog», kur spēlēja «Pearl Jam» dalībnieki, kopā ar «Soundgarden» vokālistu Krisu Kornelu (Chris Cornell). Bet kas interesanti, ka uz šīs mūzikas mani uzsēdināja tieši «Heaven Grey» bundzinieks Ervīns Ozoliņš. Bet «Heaven Grey» galvenais dziesmu autors Vjačeslavs Ņikitins ikdienā klausījās «Modern Talking» un «East 17» (smejas).

TVNET: Nu jā, tā jau bija. Toreiz top40 sadzīvoja gan «East 17», gan «Nirvana»... «Mary Jane» pirmsākumi meklējami Ziemeļvalstu ģimnāzijā, kas tolaik bija ļoti progresīva skola. Vai tik skolā nebija arī savs radio?

- Radio telpa bija. Mums bija iecere arī to attīstīt, bet nu ārpusklases pasākumi bija tāpat tik gana piesātināti, ka radio izveide vienmēr tika atlikta uz vēlāku laiku. Bet paldies, protams, Ziemeļvalstu ģimnāzijai, kas mums ļāva izpausties un darīt - nevaru nekā citādi to nosaukt - to, ko mēs gribam. Gan pirmo aparatūru, gan bungas mums iedeva skola, pašiem vajadzēja tikai ģitāras, lai mēģinātu. Vistrakākais bija tas, ka vienu brīdi mēģinājumu telpa mums bija skolas klasē, jo tie mēģinājumi jau notika katru dienu, dažreiz stundu laikā starpbrīžos un vakaros, līdz satumst, bet pati mūzikas spēlēšana jau aizņēma tikai pusi no laika.

TVNET: Vai tolaik puse skolēnu nestaigāja rūtainos kreklos, plīvojošos džemperos un gariem matiem? Skolotājiem nebija iebildumu?

- Skolā bija daudz meiteņu, bet no čaļiem 3/4 bija rūtainos kreklos, gari mati arī daudziem bija. Kā jau teicu, skola bija ļoti atvērta, un iebildumu pret mūsu izskatu nebija. Pieļauju arī, ka viņi īsti nezināja, kā mūs ielikt rāmjos. Bet nav jau arī tā, ka nebija nekāda mācību procesa - lielākā daļa skolotāju ļoti interesanti mācīja savus priekšmetus. Skolotāju tirānu nebija vispār. Un es neatceros, ka būtu bijušas kādas neinteresantas stundas vai skolotāji. Bet nu divi pedagogi - ģeogrāfs Arvīds Urbanovičs, ko mēs visi saucām par Urbi, un latviešu valodā Rasma Kļaviņa izceļami īpaši.

TVNET: Koncerta preses relīzē minēta grupas bezkompromisu attieksme gan uz skatuves, gan ārpus tās. Vai vari minēt kādus piemērus iz dzīves? Piemēram, vai esat spēlējuši ar fonogrammu? Snieguši interviju «Sīrupam»?

- Ar fonogrammu nekad spēlējuši neesam.

Neesam piedalījušies Eirovīzijā, lai arī ir bijuši piedāvājumi, neesam dziedājuši latviski. Interviju «Sīrupam» gan esam devuši.

Neesam arī darījuši kaut ko naudas dēļ. Varbūt pakāsām vai nenopelnījām naudu, bet turējāmies pie principiem. Diezgan neelastīgi bijām. Arī nedzērām alkoholu pirms koncertiem, ko gan slepeni dažs labs pārkāpa, par ko es tikai tagad esmu uzzinājis (smejas).

TVNET: Tik ļoti slavas nomocīti kā Kurts Kobeins nebijāt?

- Grūti slavu izmērīt, bet mēs, protams, nekad neesam tādā statusā kā Kobeins bijuši, tāpēc grūti pateikt, kas notiek cilvēka galvā, kad ir tik daudz visa kā.

TVNET: Izklausās, ka jums grupā bijusi nopietna disciplīna... kas tas par principu - nedziedāt latviski?

- Jā, tāds princips bija. Un droši vien «Mary Jane» gadījumā tas tā varētu palikt, līdz mums nebūs jaunu dziesmu. Bet es pats personīgi šajā ziņā esmu mainījies - es pat domāju šobrīd gluži pretēji, ka mums latviešiem ir jādzied latviski, jo tad mēs pa īstam varam pateikt to, ko mēs domājām, un to arī, ja mēs gribam izsisties ārpus Latvijas, novērtē un ciena citās valstīs. Protams, lai uzrakstītu tekstu latviski, ir jābūt īpašam talantam, kā arī tas automātiski kļūst ļoti personīgi.

TVNET: No tevis teiktā secinu, ka visus šos gadus esi slēpies aiz angļu valodas, aiz tās skanīgā, dekoratīvā pārsega, un neesi bijis līdz galam atklāts... personīgs, kā saki.

- Jā, tā ir. Angliski vieglāk izteikties, jo nav jārakājas dvēseles dziļumos, tā kā tā nav mana dzimtā valoda. Tomēr es gribu apgalvot, ka mūsu angliskie dziesmu teksti ir pietiekoši labi.

TVNET: Izstāsti īsumā par «Mary Jane» pajukšanu un grupas «Backflow» dibināšanu. Kāpēc bija jāmaina nosaukums, ja jau dalībnieki gandrīz tie paši?

- 2005. gadā palikām bez bundzinieka, jo Pauls Ozols no mums aizgāja. Ilgu laiku nevarējām neko atrast, līdz mums izdevās pierunāt brazīlieti Žaīru Fernandesu, kurš ar mums jau spēlēja 1995./96. gadā, atgriezties Latvijā un mums pievienoties. Atbrauca Žaīrs, un, redzot, kādas mums ir savstarpējās attiecības, sāka mūs ķidāt. Iedomājies, viņš no otra pasaules gala atbrauc spēlēt pie mums bungas, bet mums iekšienē ir pilnīgs bardaks, nesaskaņas, neizlēmīgums, vainas novelšana vienam uz otru. Ir skaidrs: lai arī visa dzīve toreiz bija pakārtota mūzikai, mēs neko nesasniegsim, jo pašiem nav skaidrības, kurp mēs ejam. 2006. gada beigās mēs nolēmām, ka «Mary Jane» ir jālikvidē un jāveido jauna grupa ar jaunu koncepciju, lai arī sastāvs palika tas pats. Tā mēs 2007. gada 1. janvārī nodibinājām «Backflow». Pāris dziesmas vēl no «Mary Jane» repertuāra palika, bet būtībā mēs taisījām uzreiz jaunu materiālu. Uzreiz devāmies studijā - ierakstījām demo ar 25 dziesmām, kas 2008. gadā reducējās albumā «Love & Peace». Žaīrs gan albuma gala versijas ierakstā nepiedalījās.

Žaīrs faktiski neizturēja mūsu klimatiskos apstākļus un jau 2007. gada maijā aizbrauca mājās uz Riodežaneiro.

TVNET: Būtībā šī nosaukuma maiņa jums bija nepieciešama vairāk no psiholoģiskā aspekta, jūs vēlējāties sākt no baltas lapas. Cik ilgi pastāvēja «Backflow»? Līdz Žaīra aizbraukšanai?

- Jā, bet «Backflow» tomēr ir cita grupa - un tā nebija tas pats, kas «Mary Jane». Cik man zināms, «Backflow» vēl joprojām pastāv vai, pareizāk sakot, karājas gaisā. Mani no «Backflow» izmeta 2011. gadā. Tā kā es no 2008. līdz 2014. gada augustam pastāvīgi dzīvoju Valkā un visu radošo potenciālu ieguldīju tur, tad «Backflow» vairs neatlika laika, un radošajā procesā var teikt, ka nemaz vairs neiesaistījos. Un tas bija godīgi, ka viņi mani izmeta no grupas.

TVNET: Pastāsti par saviem «Valkas gadiem»! Ar ko nodarbojies šajā pierobežas pilsētā?

- Es strādāju pašvaldībā par dažādu projektu vadītāju, piesaistījām Eiropas Savienības u.c. finansējumu dažādām idejām. Uz Jelgavas BJMK Rokskolas programmu bāzes vadīju BJMK Rokskolas filiāli - mācīju bērniem spēlēt ģitāru, bungas, arī basģitāru, tāpat mums bija vokāla nodarbības, nedaudz teorijas, ansambļi. Organizēju arī Valkas/Valgas Roka nakti, kur mums spēlējuši «Skyforger», «Metsatoll», «Pērkons» u.c. latviešu, igauņu grupas, kas šogad atgriezusies pie nosaukuma «Borderrock». Tāpat ar domubiedriem uzturējām radošo telpu ar nosaukumu «309. kabinets», kas atradās bijušās Valkas poliklīnikas elektrogaismas dziedniecības kabinetā, kur mums notika dažādu grupu koncerti, dj pasākumi, izstādes, kino vakari un dzejas lasījumi. Biju arī deputāts Valkas domē no 2009. gada, bet mandātu pagājušajā vasarā noliku, jo pārvācos uz dzīvi atpakaļ Rīgā.

TVNET: 2013. gadā «Mary Jane» atzimst jaunā veidolā, jaunā sastāvā. Ko tālāk? Ir plāns turpināt vai ar šo jubilejas koncertu tiek pielikts daudzpunkts?

- Jā, pateicoties bundziniekam Paulam Ozolam, kas mani urdīja jau no 2011. gada, ka mums vajag atkal spēlēt kopā, uz 2013. gada Valkas/Valgas Roka nakti atkal apvienojāmies, pieaicinot basģitāristi Baibu Norlindi no Valkas grupas «Monologs divatā». Šobrīd esam maksimāli koncentrējušies sestdienas, 21. marta, jubilejas pasākumam Nabaklabā. Par tālāku nākotni man šobrīd būs grūti atbildēt, bet mēs noteikti nekur nepazudīsim. Ir doma arī par jauna materiāla rakstīšanu, bet par to runāsim ne ātrāk par svētdienu (smejas).

-------

_{20 gadu jubilejas koncerts jau sestdien, 21. martā, klubā «Nabaklab». Īpašie pasākuma viesi būs latviešu grandžmūzikas grupa «Gelousy». Ieeja pasākumā, sākot no plkst.21; bez maksas.}

_{Tagadējais sastāvs - Baiba Norlinde (basģitāra, grupa «Monologs divatā»), Pauls Ozols (bungas, spēlējis grupās «Dzelzs vilks», «Inokentijs Mārpls», «Huskvarn»), Ernests Lībietis (vokāls, ģitāra).}