Tomēr interesanti - cik atšķirīgi veidojas grupu karjeras! Kas liek izšķirties par vienu vai otru radošu soli? Kāpēc vienai grupai uzsmaida veiksme, bet citai tā iet garām? Astoņdesmito gadu kontekstā prātā nāk trīs dažādi scenāriji. Jau pieminētie «U2», «Simple Minds» un «Talk Talk».

«U2» deviņdesmito gadu sākumā veiksmīgi transformējas, pielāgojas jaunā gadu desmita tumšajām, skarbajām muzikālajām vēsmām (grunge, industrial u.c.) un kļūst par vienu no visu laiku veiksmīgākajām apvienībām. «Talk Talk» pēc veiksmīgiem sintpopa singliem savukārt radikāli izmainās un ieraksta divus izcilus postroka vēstnešus - albumus «Spirit of Eden» (1988) un «Laughing Stock» (1991). Gadu vēlāk izjūk, radot leģendu.

Savukārt Rīgas viesi «Simple Minds», kuriem lielā veiksme uzsmaida 1985. gadā, kad populārajā pusaudžu filmā «The Breakfast Club» tiek iekļauta tā starp citu ierakstītā dziesma «Don’t You (Forget About Me)», kas kā raķete uzšaujas ASV topa 1.vietā, diemžēl jaunajā gadu desmitā īsti nespēj restartēt savu karjeru. «Simple Minds» būtībā cieš sakāvi, nespējot noturēties uz viļņa. Interesanti, ka «Don’t You (Forget About Me)» nemaz nav grupas sacerēta dziesma. To sarakstījuši divi profesionāļi, kuri sākotnēji dziesmu piedāvājuši ierakstīt Bilijam Aidolam. Viņš atteicies. Pirmajā mirklī atteikušies arī «Simple Minds», taču tad, aranžējuši to savā manierē, trīs stundu laikā ierakstījuši un par to aizmirsuši.

Protams, grupa turpina darboties arī deviņdesmitajos un mūsdienās, taču tās radītā mūzika ar katru gadu rezonē arvien mazāk. 1995. gadā ar dziesmu «She's a River» grupai izdodas par sevi vēl atgādināt, bet no komerciālā viedokļa tas arī gandrīz viss. Starp citu, «She's a River», kas Latvijā bija īpaši populāra, pateicoties Radio SWH, koncertā nemaz nedzirdējām.

Tieši šāda

nostalģijas publika bija pulcējusies arī vakardienas koncertā

, kas, starp citu, nemaz nebija izpārdots. No vienas puses žēl, ka tik augstas klases rokkoncerti Latvijā īsti netiek novērtēti, bet no otras - tie, kas bija sanākuši, bez lielas grūstīšanās varēja brīvi piekļūt pie pašas skatuves un paspiest Džimam Keram roku. Kers nerunāja daudz, bet savā profesionālajā atturībā cieši uzturēja kontaktu ar klausītājiem, žestikulēja labākajās Ojāra Grīnberga tradīcijās, radot mājīgu atmosfēru.

«Someone in Latvia in Wintertime,» Kers asprātīgi spēlējās ar vārdiem 1982. gada dziesmā «Someone Somewhere in Summertime».

Koncerta programma bija sadalīta divās daļās, ar nelielu starpbrīdi pa vidu. Izpildījums bija gandrīz nevainojams, Kera dziedājums plašs un spēcīgs, lieliski kopējā skaņas bildē iekļāvās arī fona vokāliste. Vienīgā nelielā iebilde par skaņas kvalitāti. Pavadījums skanēja lieliski, taču Kera balss laiku pa laikam īsti neturējās kopā ar mūziku.

Izskanēja gandrīz visi lielākie grupas singli, to skaitā vācu elektroniķu «Kraftwerk» kaverversija («Neon Lights») un pa kādai jaunai dziesmai - «Stagefright», «Broken Glass Park».