Šķietami vīrišķīgā režisora profesija gana labi iegulst arī sievietes rokās, radot emocionāli spēcīgus un vizuāli spilgtus kino paraugus. Sieviete kino allaž bijusi klātesoša, sievietes tēls un filigrānā, līdz galam neizprotamā pasaules uztvere kļuvusi par auglīgu materiālu tūkstošiem scenāriju, stāstu, kas pārtop ekrāna realitātē. Un, lai arī cik dažādi būtu šo filmu stāsti vai notikumi, sieviete savā kino valodā allaž vēsta par Ādamu un Ievu, par divām ābolu pusītēm, kuras, tikai kopā saliktas, spēj veidot tik tīkamo, noapaļoto ideāla formu.

Būtu maldīgi domāt, ka filmas, kas iekļautas "Arsenāla" īpašajā programmā, skatāmas vien režisoru pārstāvētajai sieviešu auditorijai. Attiecības, vientulība un bezierunu klātbūtne, sevis meklējumi un negaidīti atradumi... Filmās risinātie stāsti ir tikpat universāli kā pati cilvēciskā būtība, kur dzīves vērtības un alkas būt mīlētam nav dalāmas kategorijās un robežas nepazīst.

Starptautiskā kinofestivāla "Arsenāls" Flandrijas un Nīderlandes filmu programmā skatāma režisores Uršulas Antoņakas filma "Nekā personīga" ("Arsenāla" Starptautiskajā konkursā iekļauta arī filma "Kods: zils", režisores šā gada Kannu skandāls), kas atklāj dažādās vientulības izpausmes. Vīrietis un sieviete, un liktenīga satikšanās, kas tomēr nenoved pie laimīgas kopābūšanas, bet ļauj (un nevis liek) atgriezties katram savā vientulībā. Nanaukas Leopoldas filma "Brauna kustība" izteikti lakoniski vēsta par ārstes Šarlotes dzīvi – veiksmīga karjera, mīlošs laulātais draugs, abu mīlestībā radīts dēls –, kurā tomēr trūkst emocionālā piepildījuma. To Leopoldas filmas varone meklē anonīmu, dažādiem defektiem apveltītu vīriešu apskāvienos. Nīderlandiešu režisores Meikas de Jongas filma "Džoja" noskaņas ziņā ir daudz skarbāka un vairāk pietuvināta ikdienas realitātei. Ārēji robustā un agresīvā Džoja, kas vēlas satikties ar savu pirms 18 gadiem zaudēto māti, pamazām atklāj vēl neapzinātas emocijas pati sevī. Bērnības iespaidi un to atstātās pēdas ir filmas režisorei Meikai de Jongai tuva tēma arī iepriekšējos kino darbos – filmas par mīlestību, tās trūkumu un meklējumiem, un par to, vai vispār esam spējīgi to pieņemt.

"Zudušo cilvēku lauks" ir režisores Karolīnas Štrubes debija pilnmetrāžas kino. Filma stāsta par vietu, kurā dzīvo, strādā, satiekas un apmaldās cilvēki, vietu, kur starp augstsprieguma līniju tīkliem un nepārredzamiem horizontiem atrast vietu cilvēciskām emocijām un laimīgai kopā būšanai. Cilvēciskā zaudējuma tēmu papildina arī Fjēnas Trokas filma "Nepateiktais" – vēl piecus gadus pēc meitas pazušanas laulātais pāris nespēj samierināties ar traģisko zaudējumu, par ko nemitīgi atgādina apkārt esošās lietas un negaidīti satiktie cilvēki. Vīrietis, sieviete un bērns – šķietami laimīgajam ģimenes trīsstūrim nereti nākas sašķobīties, kad harmoniski ģeometriskās konstrukcijas robežās draud iekļūt kāds, par kura klātbūtni nav vienprātības. Dorotē van den Bergas filma "Mana karaliene Karo" ir skatījums uz kolektīvo sabiedrību 1970.gados, kad puķubērnu, miermīlības un laimīgas dzīvošanas saukļu ielenkumā nereti tiek pazaudēts subjektīvais skats uz lietām un novārtā atstāts pats tuvākais – ģimene.

Vienoti reģionālajā savdabībā un tematiskajās līnijās, "Arsenāla" Flandrijas un Nīderlandes filmu programmā iekļautie kino darbi kļūst par nedaudz aizsvīdušu stiklu, caur kuru vērot apkārt notiekošo. Vai varbūt tas ir spogulis, kurā saskatām paši sevi?

"Arsenāla" abonementi ir pārdošanā!