Nedaudz iepazīstini ar sevi. Cik sen sāki muzicēt?

Alise Joste: Sāku jau agrā bērnībā, kad, vēl runāt nemācējusi, esmu dziedājusi "Aijā žūžū". Mācījos Rīgas 6. vidusskolā, kura ir ar mūzikas novirzienu, un paralēli tam mūzikas skolā, kurā apguvu klavieres. Tur gan nomācījos tikai gadu, jo īsti nevarēju apvienot abas skolas. Jāpiebilst, ka 6. vidusskolā mācījos flautu.

Flauta un klavieres. Kad un kā nonāci līdz ģitārai?

Alise Joste: Tas notika pavisam nejauši.

Draudzenei bija ģitāra un viņa spēlēja Avrilas dziesmas. Toreiz tas likās diezgan kruti

(smejas). Šo instrumentu neesmu mācījusies ne skolā, ne pie pedagogiem. Spēlēju un klausījos, kā tas skan, līdz kaut kas sāka veidoties. Visu, ko zinu, esmu atkodusi pati. Nemācījos nekādus akordus, un pēc laika, kad cilvēki prasīja, lai nospēlēju G vai A, nemaz nezināju, ko tas nozīmē. Pat ja man tagad paprasītu, lai nospēlēju ko konkrētu, nevarētu to izdarīt.

Tātad tu spēlē to, ko jūti, un neiekļaujies konkrētos rāmjos?

Cik daudz spēlē ikdienā?

Alise Joste: Laikam jau daudz. Tas ir ļoti atkarīgs no apstākļiem un sajūtām. Neesmu no tiem mūziķiem, kas to dara, lai uzkačātu savu skilu.

Vai tev, kā jau vairumam mūziķu, ir savas autoritātes – mākslinieki, no kuriem iedvesmojies?

Alise Joste: Šādu mākslinieku ir ļoti daudz. Miljons. Pa lielam klausos kaut ko līdzīgu sev.

Regīnu Spektori?

Alise Joste: Savādi, bet Regīna man vairs īpaši nepatīk. Kādreiz ļoti patika, taču kaut kas ir mainījies. Kā jau vairums cilvēku, pirms kāda laika es meklēju savu mūzikas virzienu. Tas viss aizsākās ar smago mūziku, taču tad es atklāju Niku Dreiku un sapratu, ka tas ir tas, kas mani paņem, – kaut kas priekš manis. Pēc tam manā kolekcijā parādījās arī Torija Eimosa, Toms Veitss u.tml.

Vai tu pievērs lielu uzmanību savai mākslinieces oriģinalitātei?

Alise Joste: Nē. Būt oriģinālai nav mans mērķis.

Tavas domas par latviešu mūziku?

Alise Joste: Nē, nu visi jau malači. Piemēram, Lauris Reiniks – viņš dara smagu darbu, un tas ir apsveicami.

Alise Joste: Tā kā man bija sakrājušās diezgan daudz dziesmu, tad mērķis bija tās apkopot un izdot albumu. Tagad tas ir izdarīts, un laiks rādīs, kā viss attīstīsies tālāk. Es pārāk nesteidzos notikumiem priekšā, pieņemu to gaitu. Arī popularitāte man nav īpaši nozīmīga.

Kā izveidojās sadarbība ar cilvēkiem, kuri tev palīdzēja ierakstīt albumu?

Alise Joste: Pirms trim gadiem uzvarēju konkursā "I love you Open mic", un toreiz radās kontakts ar "I Love You rec" cilvēkiem. Pērn es devos rakstīt albumu, un man bija doma, ka visu izdarīšu pati – samiksēšu, samāsterēšu un izdrukāšu, taču, darot lietas, sapratu, ka nav pa spēkam visu izdarīt pašai. Dziesmas ierakstīju pati, bet apstrādi veica "I Love You" cilvēki.

Tavas dziesmas ir ar skumju noskaņu. Stāsti ir no tavas dzīves pieredzes vai tomēr tie ir iztēles augļi?

Alise Joste: Tas ir tas, kas ir sakrājies gadu laikā. Kad sāku rakstīt dziesmas, manā dzīvē bija šāds posms, kādu varat dzirdēt albumā. Dziesmas impulss rodas no reālās dzīves notikumiem, bet bieži vien tas apaug ar kaut ko citu.

Tu tomēr esi diezgan unikāla sava žanra pārstāve Latvijā. Vai neesi pat vienīgā no šāda veida māksliniekiem?

Alise Joste: Es domāju, ka nē. Ir cilvēki, kuriem varbūt neizdodas palikt pamanāmiem, un es domāju, ka viņi pat to negrib. Ar mani bija līdzīgi. Bija grūti tam saņemties. Es nevarēju iedomāties, ka man būs jāspēlē kaut vai viena vai desmit cilvēku priekšā.

Pēc konkursa "Open mic" sanāca tā, ka man bijā jāspēlē festivālā "Positivus", kas tajā brīdī likās ļoti neticami.

Tātad ļoti uztraucies pirms koncertiem?

Alise Joste: Kad sāku to darīt, protams, uztraukums bija. Nenoliegšu, ka arī tagad ir, taču to laikam iemācās ar laiku.

Vai tuvākajā laikā klausītājiem būs iespēja tevi kaut kur dzirdēt?

Alise Joste: Jā, 11. aprīlī "Randomā" uzstāšos "Dīvānvakarā" kopā ar grupu "Ewert and The Two Dragons". Uzstāšos arī šīs grupas albuma prezentācijā 20. aprīlī Ģertrūdes ielas teātrī. Piektdien jaunajā "Skaņu meža" kafejnīcā.