Nesākšu ar «Pupu mizām». Pirmais jautājums būs par gluži ko citu – par Eirovīziju!

Nu, nu?

Šis tā dēvētais dziesmu konkurss katru gadu tomēr izraisa Latvijā lielu ažiotāžu. Neviens to it kā neskatās, bet visi visu zina. Līdz ar to tas vairāk vai mazāk, bet skar visus ar mūziku saistītos cilvēkus. Kāds ir tavs viedoklis – Eirovīzija Latvijas mūziķim vispār var līdzēt un vai attiecīgi vajag tur piedalīties?

Kāpēc ne? Tad, kad bija pēdējā Latvijas atlase Eirovīzijai, es konstatēju, ka mums arī ir dziesma, ar ko tur varētu piedalīties. Vienkārši neviens neieteica un pašam laikus neienāca prātā, ka vajag to iesniegt un mēģināt pieteikties. Domāju, ka piedalīties vajag, tajā nav nekā slikta.

Tātad tu visā nopietnībā saki, ka arī «Inokentijs Mārpls» varētu piedalīties vismaz Eirovīzijas nacionālajā atlasē?

Neizslēdzu tādu iespēju!

Tas pat, iespējams, varētu nostrādāt, jo Eirovīzijā jau ir pierādījies, ka pat finālā var uzvarēt ar protesta dziesmu. Somu «Lordi» tam bija spilgts piemērs.

Par šo man grūti spriest, jo esmu diezgan skeptisks par to, vai mēs tiešām varētu uzvarēt nacionālajā atlasē. Aptuveni tomēr var nojaust, uz kuru pusi «velk» tas vidējais klausītājs.

Un kura tā ir?

Par to var spriest pēc tiem, kas līdz šim ir uzvarējuši. Viss ir tāds pareizs, vidēji statistisks, nejocīgs.

Kāpēc latviešiem tā ir? Citas valstis tomēr šad un tad pamanās uz Eirovīziju aizsūtīt kaut ko īpatnēju, pat smieklīgu.

Tā ar mums ir – lielākoties esam prātīgi, uzmanīgi un pat mazliet bailīgi. Tas ir vēsturiski iestrādājies. Izdzīvošanas instinkts.

Nedari neko, kas var nest neparedzamas sekas! Un tas izpaužas arī latviešu rokmūzikā. Mums nav nevienas tādas ļoti dumpinieciskas grupas. Varbūt andergraundā ir, bet tas jau nekur plašāk neparādās. Radio arī skan poproks. Viss ir tāds piezemēts, paredzams.

«Inokentija Mārpla» gadījums ir ļoti interesants. Esat spēlējuši jau daudzos lielos pasākumos, piemēram, pērn alus festivālā. Līdz ar to par andergraunda grupu jūs vairs nekādi nenosauksi, tomēr dīvainā kārtā saglabājat šo statusu.

Tā tas Latvijā ir izveidojies – rokgrupas lielākoties ir andergraunds. Domāju, ka lielu lomu ir nospēlējuši «Mikrofona ieraksti», kas ir kultivējuši liepājnieku roku, kā piederīgāko popscēnai. Vēl, protams, ir dažādi apstākļi. Mūsu dziesmas arī nespēlē gandrīz nevienā citā radiostacijā, kā tikai «Nabā». Nav formāts! Vispār jau es nemaz īsti nepārzinu, ko tajos radio spēlē un ko nespēlē!

Varbūt traucē arī tavs Latvijas pankroka krusttēva imidžs. Nav tātad poproks un viss!

Es gan nesaprotu, kā tas īsti varētu traucēt, jo pat «Sex Pistols» aicina uzstāties Olimpiskajās spēlēs! Bet Latvijā tas, iespējams, tā ir. It īpaši radio programmu direktoriem. Jo patiesībā es šaubos, ka klausītājs grib, lai radio visu laiku skanētu viens un tas pats.

Arvien biežāk novērojams, ka cilvēki meklē mūzikā kaut ko jaunu, interesantu, nedzirdētu.

Mēs gan esam tik veca grupa, ka visiem sen jau vajadzētu būt pie mums pieradušiem. Tagad tieši jaunie mūziķi varētu būt nesaprastāki. Bet vēl jau radio kontekstā varētu būt tas moments, ka ir izdevīgāk spēlēt draugu mūziku – autortiesības un tamlīdzīgi...

Neskatoties uz to, ka radio jūs ne pārāk mīl, «Inokentijs Mārpls» ir zināma grupa. Nupat arī braucāt minitūrē pa Latviju. Kā jums gāja?

Publikas bija mazāk nekā Rīgā, bet citādi nekas īpaši nemainījās. Nāk tāda publika, kuru mēs varam interesēt. Par ļoti apmeklētiem koncertiem tos nevar nosaukt, bet mūs tomēr aicina.

Nē, mums tā nav. Nespēlējam tikai to, kas ir jaunajā albumā. Vispār nedarām tā, ka saceram dziesmas, ierakstām albumu un tikai tad sākam to visu spēlēt koncertos. Dažas dziesmas ir spēlētas jau gadiem ilgi.

Tomēr jauns albums ir iznācis. Kur to vispār var nopirkt? Mūzikas veikalos?

Tajos trijos, kas mums ir! Dažās kafejnīcās un dažos klubos – «Nabaklab», «Ļeņingrad», «Gaujā». Vispār pēdējā laikā rodas sajūta, ka sāk buksēt visas jomas. Cilvēki brauc prom un viss kļūst arvien nīkulīgāks. Arvien mazāk speciālistu, arvien mazāk daudz kā cita. Veikalā pie mājas vairs nevaru nopirkt gēla pildspalvu. Nav! Rodas sajūta, ka viss sāk līdzināties tādam mazam ciematiņam, kur nav pieprasījuma un tad nav arī piedāvājuma.

Jums tieši bija dziesma par aizbraukšanas tēmu, ko spēlējāt pērn festivālos. Par reisiem mazpilsēta – Rīga – ārzemju lielpilsēta...

Tā nav albumā. Saucas «Strādnieki». Tā tas diemžēl arī ir, tāda ir valdības politika, tāda ir mūsu likumdošana.

Ir kaut kā pieņemts, ka esat sociālpolitiskas ievirzes grupa.

Man tas vairāk šķiet tāds žurnālistu izdomājums, kas ir pārķerts tālāk un tālāk. Man pašam šķiet, ka mūsu dziesmas ir par visu ko. Varbūt Latvijā vienīgi ir maz citu grupu, kas pieskartos līdzīgiem tematiem. Pat nezinu, kāpēc. Visdīvaināk ir tas, ka tādu grupu tikpat kā nav arī jaunatnes vidū. Parasti taču tīneidžera vecumā ir pieņemts protestēt pret pieaugušo kārtību. Latvijā rodas sajūta, ka pat jaunieši ir tādi pieglaudīti un pareizi. Piedalās visādos konkursos ar aprēķinu, ka tādus viņus kaut kur ņems pretī.

Varbūt tā tiešām ir jauna paaudze, kura nemaz nevēlas nostāties izteiktā opozīcijā, drīzāk vēlas ātri pielāgoties.

Iespējams. Tā var mēģināt trāpīt pēc iespējas izdevīgākā nišā. Tad arī rodas sajūta, ka nekas nenotiek, nav nekāda vēstījuma. Ir tikai jaunieši, kas samācījušies pareizi spēlēt.

Kāda ir tava attieksme pret latviešu valodu rokmūzikā? Jaunieši nemaz tik bieži neizvēlas dziedāt dzimtajā mēlē.

Ja latvieši paši nedzied latviski, tad ir grūti pieprasīt, lai kāds cits runātu latviski!

Turpinot visu laiku dziedāt angliski, nonāksim pie tā, ka mammas jau vairs bērniem nemācīs latviešu valodu. Priekš kam? Izdevīgāk taču ir tā. Sanāks kā tādā Īrijā.

Esi braucis uzstāties ciemos pie latviešu strādniekiem ārzemēs?

Nē. Bet tas vairāk saistīts ar to, ka mums nav tāda menedžera, kurš organizētu šādus braucienus. Spēlējam tur, kur mūs uzaicina. Paši nemeklējam. Ir, protams, bijusi doma izmest kādu loku pa Eiropu.

Un tad uzdziedāt tiem tautiešiem dziesmu «Strādnieki»!

Jā! Bet mums jau arī nav obligāti, lai pretī būtu latviešu publika. Mūs tīri labi saprot arī tie, kas nesaprot tekstu.

Lielākā daļa latviešu jau nesaprot arī tos angļu tekstus!

Nuja, turklāt tā angļu valoda dziesmās ir jau kaut kas tik nodrāzts, ka mūzika šķiet pliekana, jau simtreiz dzirdēta. Kad pēkšņi dziesmā parādās kāda cita valoda, rodas jaunas nianses, jaunas sajūtas.

Ko tu ārzemniekam vai vienkārši nezinātājam atbildētu uz jautājumu – ko tad spēlējat?

Teiktu, lai paklausās, jo man ir grūti spriest par mūsu mūziku no malas. Esmu tajā pārāk iekšā. Man pašam tas šķiet diezgan klasisks roks! Ar melodeklamācijām.

Grupā pamatā esat trīs cilvēki, bet, ja paskatās «Inokentija Mārpla» biogrāfiju, tad tur var ieraudzīt daudzus un dažādus dalībniekus, tai skaitā arī Kasparu Bindemani un pat Juri Kulakovu.

Juris Kulakovs drīzāk ir viesmākslinieks vienā dziesmā, bet Bindemanis tiešām ir spēlējis grupā bungas konkrētu laika posmu.

Nav bijusi vēlme savākt kopā visus reiz iesaistītos ļaudis?

Kaut ko tamlīdzīgu mēģinājām darīt 2000. gadā, kad «Pulkvedī» prezentējām savu pirmo albumu («Spēks no tētiem»). Toreiz nospēlējām kādas 45 dziesmas, mēģinot iziet cauri laikiem, parādīt, kā grupā mainījies sastāvs. Bija diezgan daudz dalībnieku. Līdzīgi bija arī jaunākā albuma raudzībās «Nabaklab» - vairāki dalībnieki no agrīnā perioda. Nāca uz skatuves un dziedāja tā laika dziesmas.

Tu laikam biji vienīgais, kurš no tās skatuves tā arī nenokāpa.

Jā, tā ir sanācis. Atsevišķi cilvēki neatstājas no domas, ka Inokentijs Mārpls ir mana iesauka. Es esmu mēģinājis iestāstīt, ka mans vārds tiešām nav Inokentijs.

Un no kurienes radies Dambis?

To savulaik sāka lietot (Māris) Šverns (grupas pirmā sastāva dalībnieks, vēlāk «Baložu pilni pagalmi» dibinātājs – red. piez.). Kāpēc viņš tā darīja, tas jāprasa viņam. Jocīgi, bet tas iegājās pat ļoti ātri. 1983. gadā sākām mācīties «poligrāfiķos», un tajā kursā man iesauka Dambis pielipa uzreiz.

Tevi kāds vispār vēl sauc par Raimondu?

J-jā. Ir atsevišķi cilvēki.

Tas taču ir lepni – vārdadiena vienā dienā ar Raimondu Paulu. Ar to var lepoties?

Pauls jau it kā ir atzīts mākslinieks.

Turklāt pēdējā laikā sācis ik pa laikam eksperimentēt. Varbūt viņu varētu pierunāt pat kaut ko uztaisīt kopā ar «Inokentiju Mārplu»!

Man nav tādas vēlmes. No otras puses, kāpēc ne? Varētu kādā mūsu rokenrolā uzspēlēt klavieres!

Viņam patīk uzstāties kopā ar aktieriem. Varbūt jūs varētu pieskaitīt tai kategorijai, jo dziedātāji šajā kontekstā laikam ir tie, kas smuki, izteiksmīgi un pareizi dzied.

Es īsti nevaru saprast, kāpēc latviešiem patīk tā aktieru dziedāšana vai vismaz viņi izliekas, ka viņiem patīk. Mana pirmā reakcija ir tāda, ka jāslēdz tā dziesma ārā. Viņi tēlo, līdz ar to arī tā dziesmas sajūta ir ļoti neīsta. Ir, protams, daži aktieri, kuri man mūzikā patīk. Piemēram, Edgars Liepiņš.

Kuri mūziķi tev šķiet simpātiski uz latviešu skatuves?

Tad būtu jāskatās kāds saraksts. No galvas grūti pateikt. Man tīri labi patīk «Tumors», kas gan diemžēl vairs neko aktīvi nedara, arī «Bērnības milicija» ir diezgan interesanta grupa... Liela daļa gan ļoti ātri izjūk, pat neizdodot nevienu albumu. Tā arī aiziet vēstures nebūtībā, lai arī ir bijis interesants potenciāls.

Tu savulaik esi darījis daudz, lai kaut kas uzskatāms tomēr saglabātos un nepazustu vēsturē. Runa, protams, ir par «Odekolona» izlasēm.

Jā, un man žēl, ka tagad diezgan ilgu laiku nav neviena izdota. Ir nostrādājuši vairāki momenti. Arvien vairāk izplatījies internets, cilvēki vairs it kā nav gatavi pirkt šādus diskus. Arī AKKA/LAA sāka «ņemties» arvien aktīvāk, kā rezultātā tādas izlases vairs neizdod neviens. Ļoti žēl, jo igauņi kaut kā tomēr turpina to darīt. Savukārt Kultūrkapitāla fonds atbalsta tikai etnomūziku. Tā ir izdotas «Sviesta» izlases, kas, protams, ir forši, bet varētu arī izdot to pilsētas folkloru, kāda bija «Odekolona» izlasēs. Es gan neesmu pārstājis domāt, ka vajadzētu turpināt. Tai pašā laikā nav arī skaidrs, kāpēc to nedara neviens cits.

Latvijā ar daudzām lietām ir tā – ja pats nedarīsi, tad neviens to neizdarīs!

Arī «Inokentija Mārpla» albumu esi izdevis pats par savu naudu līdzīgi, kā kādreiz darīji ar «Odekolona» izlasēm.

Jā, un arī šeit var saskatīt tādu saistību, ka izlašu izdošana bremzēja paša mūzikas ierakstīšanu un izdošanu. Agrāk izdevu pat divas izlases gadā - «Odekolonu» un panku izlasi. Ar to jau pietika, lai es būtu apmierinājis savu izdošanas kāri.

Tas droši vien savulaik arī bija viens no iemesliem, kāpēc «Inokentija Mārpla» debijas albums iznāca tikai pēc grupas pastāvēšanas 13. gadadienas.

Jā, neizslēdzu šādu iespējamību. Vēl gan bija tas moments, ka gribējās izdot albumu puslīdz normālā kvalitātē, bet agrāk nebija tādas iespējas. Un tā tas mūsu grupai turpinās. Arī jaunais albums ir tāds mazliet traumēts – gan vecas, gan jaunas dziesmas. Un tāds būs arī nākamais, kam materiāls jau ir. «Mārplam», visticamāk, nebūs tāda konceptuāla albuma, kas atspoguļotu vienu konkrētu posmu.

Būtībā izdodat labāko dziesmu izlases!

Tā tiešām sanāk. Vienīgi mazais albums «Bitīt' matos» bija tāds, kas tapa vienā laika posmā. Ir doma to kādreiz izdot CD formātā, tikai nezinu īsti, kā. Atsevišķi tas ir tikai 16 minūtes garš...

«Bitīt' matos» ir arī raidījums, ko vadi radio «Naba». Joprojām kopā ar Jāni Daugavieti?

Nē, Daugavietis vairs nepiedalās, jo ir aizņemts ar ģimenes lietām un dzīvo Garciemā. Raidījumu tagad taisu kopā ar Didzi Erru.

Tas ir brīdis, kad visiem interesentiem ir iespēja dzirdēt vismaz kaut ko līdzīgu «Odekolonam»?

Daudz plašāk! «Odekolons» uzlika savus rāmjus, bet radio mums ir ļoti plašs diapazons, tur var skanēt jebkas.

Nevienā arhīvā gan šo raidījumu laikam dzirdēt nevar.

Varbūt dažus raidījumus, bet vispār nē. Droši vien, ka jau sen vajadzēja veidot šādu arhīvu. Daudziem cilvēkiem ir grūti trāpīt uz konkrētu ētera laiku.

Taču raidījums tai ēterā tomēr izskan, var mēģināt atvēlēt svētdienā laiku.

Jā, tikai mums pašiem ik pa laikam pāriet tas entuziasms. Vasarā varam arī vairākus mēnešus neierasties radio studijā!

Kā tev izskatās vasara? Spēlēsi atkal festivālos?

Dažos jā, bet daudzos, kur spēlējām pagājušogad, nespēlēsim. Organizatori nevēlas katru gadu vienus un tos pašus māksliniekus. Šogad pagaidām ir paredzēts «Summer Sound», «Fonofest», «Fontaine Festival» un vēl kāds mazs festivāls pie Cēsīm. Vispār gribētos aizbraukt uz kādu Lietuvas festivālu. Tur tādu ir daudz. Pagājušogad vienā bijām, un bija tiešām forši.

Tu darbojies arī kā dīdžejs. Kur tevi var dzirdēt?

Ik pa laikam «Nabaklab», «Aptiekā», «I Love You», «Ļeņingrad»... Vietās, kur nav konkrēts formāts. 9. jūnijā būšu jaunā vietā «Ar mani atkal runā kaijas». Diezgan bieži braucu arī uz «Fontaine» klubu Liepājā.

Un ko tu spēlē kā dīdžejs? Taču ne jau tikai «Inokentija Mārpla» ierakstus?

Visu ko. Ja tas ir klubs, kur var kustēties, tad pārsvarā tādu mūziku, pie kuras var dejot. «Aptiekā», kur īpaši neviens nedejo, kaut ko nedaudz savādāku.

Kas tev ir dejojama mūzika? Daudziem tā izpratne varētu būt krietni savādāka.

Pārsvarā tā ir rokmūzika, bet ļoti dažādā stilistikā un dažādu nāciju radīta. Bet esmu spēlējis arī tādas diskotēkas, kur skan tikai latviešu mūzika.

Tu laikam esi diezgan izteikts patriots.

Bet man liktos tikai normāli, ka Latvijā dīdžeji vairāk popularizētu vietējo mūziku. Tad cilvēki vietējo mūziku arī vairāk klausītos. Citādi sanāk tā perversi, ka tikai pērn, kā lasīju AKKA/LAA avīzē, pirmoreiz autortiesību honorārs vairāk palika Latvijā, nekā aizbrauca uz ārzemēm.

Gandrīz visi radio spēlē tikai ārzemju mūziku, un viss autortiesību «piķis» brauc prom no Latvijas – tas taču ir ekonomiski stulbi!

Atliek klubos vairāk spēlēt pašmāju mūziku.

Noteikti! Lielāka vai mazāka daļa man vienmēr ir vietējās mūzikas izvēle. Disenē var mierīgi nospēlēt arī ne popsu.

Kur vispār meklēt to latviešu andergraunda mūziku?

Ar latviešu mūziku ir daudz grūtāk. Internetā ir tāda vietne «Bandcamp», kur diezgan daudzas latviešu grupas sākušas ievietot savu mūziku, ko tur var arī iegādāties. «Bandcamp» ir iespēja meklēt mūziku arī pēc valsts nosaukuma (rezultātu sk. raksta resursos – red. piez.). Vēl, protams, ir «DoReMi». Bet vispār cilvēkam, kam īsti nav, ko darīt, vajadzētu uztaisīt vienu kārtīgu portālu, kurā pat nevajadzētu obligāti varēt «nokačāt» mūziku. Pietiktu ar pārskatāmu sarakstu, kas vispār ir izdots. Kādā žanrā, kurā gadā, ar kādu noformējumu... Ja tāds portāls būtu pietiekami labi uztaisīts, domāju, ka tajā varētu pārdot arī reklāmu un ar to kaut ko nopelnīt. Citādi jaunatnei un ne tikai jaunatnei ir diezgan aptuvens priekšstats par to, kas vispār latviešu mūzikā ir noticis un notiek. Ir desmit zināmās grupas, un bieži vien tas ir arī viss. Patiesībā ir notikušas ļoti daudzas interesantas lietas.