Deivids Bovijs un Imana pat lielākajiem skeptiķiem aizver muti.

Tomēr mierīgais estēts ar aukstajām acīm tiešām bija iemīlējies Somālijas skaistulē, melnādainajā dievietē... Viņš neko neslēpa un par mīlestību centās pastāstīt visiem. Taču toreiz vienalga visi domāja, ka tas pieder pie viņa reklāmas kampaņas albumam "Melnā sirds" vai viņa ogles zīmējumu sērijai, vai kāda fonda atklāšanai. Daudziem vispār bija ļoti grūti iedomāties Deividu Boviju kā precētu vīrieti. Viņš taču tik bieži sabiedrībai bija uzsvēris, ka ir bezdzimuma būtne un pat izdomājis savu biogrāfiju. Kā vēlāk izrādījās, arī savu biseksuāļa dabu viņš bija vienkārši izdomājis. Bovijs tik lieliski un pārliecinoši spēja iemiesoties dažādos tēlos, ka īstais Deivids, kas piedzima kā Deivids Roberts Džonss, jau bija kļuvis par fikciju, bezdzimuma rēgu visiem un arī pats sev. "Es patiesībā nezinu, kur ir īstais Deivids," teica Bovijs vienā no intervijām. "Tas atgādina spēli. Uz manis ir uzlikts tik daudz cita, ka esmu aizmirsis, kāds esmu pats." Taču paralēli šim vieglajam flirtam ar klausītāju Deivids tika atzīts par vienu no tiem, kam 90. gados izdevās ietekmēt mūzikas industriju, no viņa mācījās jaunie mūziķi. Imana ierauga īsto Boviju Melnādainā topmodele un veiksmīgā biznesa lēdija Imana aci pret aci ar Deividu sastapās kādās augstākās sabiedrības pusdienās 1990. gada rudenī. Imana viņu pirmo reizi bija ieraudzījusi 1976. gadā Ņujorkā. Toreiz viņa skatījusies kādu koncertu. Neko tādu iepriekš viņa nebija redzējusi: garkājains skaistulis apspīlētā baltā kostīmā, parūkā un zābakos uz augstiem papēžiem trako uz skatuves un dzied tik enerģiski, kā tajos gados to nedarīja neviens cits. Imana sāka apmeklēt visus Bovija koncertus, kuri notika Amerikā: viņa, viena no slavenākajām pasaules modelēm, stāvēja pūlī. Koncertu rīkotāji un reiz arī pats Deivids centās viņu pierunāt nākt aizkulisēs, bet Imana atbildējusi: "Visi zina, kāpēc meitenes aicina aiz kulisēm." Kad beidzot pēc gadiem viņi sēdēja pie viena galda, Imana nespēja atbrīvoties no dīvainās sajūtas, ka viņa sarunājas ar leģendu. Par pārsteigumu meitenei, reālais Bovijs nemaz nebija līdzīgs skatuves tēlam: viņai pretī sēdēja diezgan kautrīgs un pat naivs kungs, īsts anglis. Deivids Imanā redzēja vienkārši skaistu, asprātīgu meiteni. Vēlāk viņš atzinās, ka doma par laulībām ienākusi prātā jau pirmajā tikšanās reizē un kopš tā brīža nav devusi mieru ne mirkli. Imanai esot eiropietes sejas vaibsti 1975. gads, Ņujorkā streiko atkritumu savācēji. Uz trotuāriem atkritumu kaudzes, kas nav vāktas nedēļām ilgi. Labi ģērbušies pilsētas iedzīvotāji lavierē starp arbūzu mizām un picu kastēm, un pa logu uz šīm šausmām skatās melnādaina skaistule ar smalku profilu. Viņa pagriežas pret savu paziņu un jautā: "Vai tā ir tā Ņujorka? Nu, es gan nezinu… Pie mums pat visnabadzīgākajā nostūrī ir tīrāk." Meiteni sauc Imana Mohameda Abdulmadžida vai vienkārši Imana, viņai ir 19 gadu, un viņa tikko ir izkāpusi no lidmašīnas, kas atlidojusi no Nairobi, bet paziņa ir pazīstamais fotogrāfs Pīters Berds. Limuzīns ved Imanu uz pirmo preses konferenci, viņa satraucas, bet Pīters viņu mierina: "Atslābinies un ne par ko nedomā, vienkārši klusē un smaidi žurnālistiem. Es visu pateikšu tavā vietā." Tā sākas leģenda par meiteni, kas, nevienam nepazīstama, no Somālijas ieradās Ņujorkā un drīz vien parakstīja līgumu par pasakainu summu. Viņa bija pirmā melnādainā topmodele un reizē arī biznesa lēdija, aktrise, televīzijas programmu vadītāja un vēl daudz kas cits. Cilvēkiem tas bija vēl viens pierādījums, ka dzīve ir loterija un laimīgā biļete var krist katram. Reklāmas kampaņu, kādu Pīters sāka, atgriezies Ņujorkā, varētu iekļaut PR mācību grāmatās. Uzdevums nebija no vienkāršajiem, jo tajā laikā melnādainās skaistules neviens neatzina, līdz Naomi Kempbelas uznācienam bija vēl desmit gadu un pārliecināt aģentūras, ka Imana atnesīs viņiem lielu naudu, nebija viegli. Pīters akcentēja eksotiku. Ar savu aģentu palīdzību viņš izplatīja baumas, ka noslēpumainā Imana ir princese no senas ganu dzimtas, ka savā dzimtenē viņa dzīvojusi krūmos un ganījusi kazas. Tad Pīters izsūtīja trīssimt viņas fotogrāfiju visiem vajadzīgajiem cilvēkiem. Gaiss sāka virmot, un runas par skaistuli ar zilajām asinīm ātri izplatījās modeļu pasaulē. Preses konferencē bija milzīgs daudzums žurnālistu, un Pītera izdomātais stāsts tūlīt nokļuva visās avīzēs. Darbs bija padarīts: Imana parakstīja līgumu par milzīgu summu ar modeļu aģentūru "Wilhelmina". Pati Imana uzskata, ka viņai palaimējās tikai tāpēc, ka viņa neizskatās pēc īstas nēģerietes. "Ja manā vietā būtu tā pati Naomi, nekas nebūtu sanācis — tie bija septiņdesmitie, to neaizmirstiet. Manā izskatā bija kaut kas eiropeisks: man daudzi teica, ka laikam jau pa pusei esmu baltā. Ak Dievs, mani tas padarīja traku! Esmu no Somālijas, un manī nav ne piliena balto asiņu!" Tā vai citādi, bet drīzumā Imanas viens uznāciens izmaksāja līdz 100 tūkstošiem dolāru. Šī meitene drīzumā pierādīja, ka prot pelnīt naudu: veiksmīgajos gados viņas ienākumi bija divi miljoni dolāru — tā bija fantastiska summa, īpaši salīdzinot ar tā laika Somālijas vidējo algu — 150 dolāru. Sabiedrība uzzina, ka Imana nav mežone Prese tikai vēlāk uzzināja, ka Imana nav nekāda mežone, ka viņa nav dzīvojusi krūmos, bet gan dzimusi diplomātu ģimenē, viņas tēvs bija sūtnis, bet uz Nairobi pārbrauca, kad Somālijā notika apvērsums. Vēl noskaidrojās, ka tajā dienā, kad viņu ieraudzīja fotogrāfs Pīters Berds, viņa steidzās uz politoloģijas lekciju un zina piecas valodas, jo bija nolēmusi iet tēva pēdās. Imana arī vēlāk Amerikā prata novērtēt situācijas un nespēra nepārdomātus soļus: viņa nostrādāja par modeli sešpadsmit gadus un tad paziņoja, ka aiziet, jo modeļu biznesā jau esot sasniegusi visu, ko gribējusi, un viņai kļuvis garlaicīgi. "Tas ir kā skatīties uz gulbjiem: viņi ir tik lēni, graciozi, bet mēs taču zinām, ka viņi ar savām pleznām jauc ūdeni kā traki. Tāds ir arī modeļu bizness." Iemesls bija arī kāds cits — pa šiem gadiem viņa bija redzējusi daudzas meitenes, kas tika pārmestas pār bortu, un saprata, ka šai profesijai atvēlētais laiks ir īss: "Tas ir jaunu meiteņu bizness, un, jo ātrāk tu to sapratīsi, jo labāk." Atsakoties no modeles karjeras, viņa sāka savas spējas izmantot citās jomās: bija televīzijas programmu vadītāja, filmējās kino, bet mazliet vēlāk atklāja savu kosmētikas līniju "Iman Cosmetics". Būdama panākumu virsotnē, Imana par lielu summu pārdeva savu kompāniju, saglabājot sev kontrolpaketi, un sāka jaunu karjeru ar jaunu vīru. Abi atklāj, ka viņiem ir ļoti daudz kopēja Pēc tām liktenīgajām pusdienām Deivids un Imana tikās vēlreiz un atklāja, ka viņiem ir daudz kopēja. Abi kļuva slaveni septiņdesmitajos, bet lielākos panākumus guva astoņdesmitajos gados, abiem aiz muguras bija neveiksmīga laulība un viens bērns: Imanas meitu sauca Zulika, Bovija dēlu — Dunkans. Imana, kad viņai bija 23 gadi, apprecējās ar NBA komandas spēlētāju Spenseru Heivodu un nodzīvoja ar viņu kopā astoņus gadus. Bovijs bija precējies ar aktrisi Endžiju Barnetu, izšķīrās un vēlāk apgalvoja, ka nekad nav viņu pa īstam mīlējis. Bet galvenais — Imana un Deivids nevarēja ciest, ka viņus sauc par eksotiskiem vai dīvainiem. Un attiecībā uz Deividu tas nebija nepamatoti, jo viņa brālis pusdzīvi ir pavadījis psihiatriskajā slimnīcā. Viņi satikās un nemanīja, ka runā jau stundām ilgi. Bovijs Imanu bildināja Parīzē, divus gadus pēc tam, kad viņi pirmo reizi bija satikušies. Viņš noīrēja laivu, it kā dodoties vienkāršā braucienā pa Sēnu, bet tad kajītē parādījās pavārs, kas jau bija sagatavojis svinīgo mielastu, un pianists, kas spēlēja aizkustinošas melodijas, un, kad laiva atradās zem tilta, uzplaiksnīja ugunis, Deivids nokrita uz ceļiem un teica: "Precies ar mani, precies ar mani!" Imana atbildēja: "Jā. Esmu ar mieru." 2000. gadā viņiem piedzima meita, ko nosauca arābu vārdā Aleksandrija Zara. Interesanti, ka meitene piedzima pilnīgi balta un ļoti līdzīga tēvam. Tad ārsts iesaucās: "Ak Dievs! Tu esi meitai atdevis visus savus gēnus!" Tagad pat vislielākie skeptiķi ir nomierinājušies un sāk šaubīties, vai Imanas un Deivida laulība jebkad izjuks.