Lai arī kā to kādam gribētos noslēpt, The Hobos ir viena no spēcīgākajām Latvijas grupām, kura ir populāra ne vien pašmāju mūzikas fanu vidū, bet labi pazīstama visā Baltijā un ne tikai. Katrā nākamajā grupas singlā un vēl jo vairāk albumā jūtama klaidoņu tieksme attīstīties un kļūt labākiem. Latvijā The Hobos savu popularitāti iekaroja ar savu debijas albumu “Numbvision”, kuram sekoja otrais albums “Perfect Solution”, kurš varbūt nebija tik veiksmīgs kā pirmais, bet pietiekami labs, lai The Hobos popularitāte augtu. Jāatzīmē arī tas, ka The Hobos ir viena no pirmajām grupām, kas savus albumus un singlus izdod ar daudzām papildu iespējām - interaktīvajām prezentācijām, iezvaniespēju un daudz ko citu. Pēdējā singlā “Walk All Night” un arī šajā albumā jauna iespēja ir dziemu karaoke. Pirmās reizes radio dzirdot The Hobos dziesmu “Lost In Space”, it nemaz negribējās ticēt, ka kaut ko tādu ir spējīgi radīt mūzu pašu mūziķi, un par to ir liels prieks, jo šī kompozīcija ir pasaules līmenī, to pašu varētu teikt arī par “Walk All Night”. Ieliekot jauno The Hobos garadarbu CD atskaņotājā un nospiežot “Play”, atskanot pirmajām “Summer’s Gone” taktīm, rodas iespaids, ka netīšām sajaukts disks un klaidoņu vietā skan kaut kas no Aeirosmith vai kā tamlīdzīga, bet nē, tie tomēr ir mūsu pašu hobosi. Toties tuvojoties albuma pēdējām kompozīcijām, prātā ataust viens no maniem mīļākajiem James albumiem “Wah Wah”. Ar šo līdzību es nevēlos apsūdzēt The Hobos plaģiātismā, bet tieši pretēji - norādīt, ka The Hobos ir auguši un tos ir iespējams salīdzināt pat ar tāda mēroga zvaigznēm. Pat nemēģināšu saskaitīt cik reizes esmu noklausījies šo albumu, lai saprastu, kas ir tas, kas neļauj priecāties par šo albumu visā pilnībā. Beidzot esmu nonācis pie šīs problēmas saknes – albuma pirmā puse ir ierakstīta ne visai kvalitatīvi (varbūt tas ir domāts kā efekts “ierakstīts klaidoņu patversmē”): skaņa ir, tautas valodā sakot, plakana, ko tik ļoti nejūt mazas jaudas atskaņojošajā aparatūrā, bet, klausoties ar jaudīgāku tehniku, rodas iespaids, ka kāds ir nozadzis basus. Skaņai nav dzīvīguma un dziļuma, teiksim, tas izklausās tā, ka bungas ir apklātas ar segu un Ūdrīša balss ir tikpat skaļa, cik visi pārējie instrumenti. Albuma otrajā pusē tas vairs nav jūtams. Nu ko, par The Hobos muzikālo daiļradi iespējams likt “9”, bet mīnusiņš par ierakstu. Individuāli man albuma beigu daļa ir tuvāka sirdij, un nākamajā The Hobos albumā es vēlētos dzirdēt ko tamlīdzīgu. Jūs domājat savādāk?