Jamaikiešu dziedātāja Greisa Džonsa klajā laidusi nelielu daļu no savas topošās grāmatas «I'll Never Write My Memoirs», kurā viņa atklāj savas domas par mūsdienu popmūziku. Dziedātājas, aktrises un modes ikonas autobiogrāfija iznāks 29. septembrī. Tiešsaistes vietnē «Time Out» viņa publicējusi nelielu grāmatas fragmentu.
«Kad izveidojas jaunas tendences, cilvēki saka - seko tam un tam. Mūsdienās tas dzirdams visapkārt: tev jābūt kā Bejonsē, Mailijai Sairusai, Rianai, Lēdijai Gāgai, Ritai Orai, Siai un Madonnai. Es nevaru līdzināties viņām - viņas jau atdarina mani,» raksta Džonsa.
«Šie cilvēki mani tik ļoti kopējuši, nopelnot lielu naudu, ka tauta sāk domāt, ka esmu bagāta. Visu, ko es darīju, es darīju aiz aizrautības, uzdrīkstēšanās - tāpēc, ka tas bija kas jauns un ne jau naudas dēļ. Daudzkārt es nesaņēmu neko.»
Džonsa turpina:
«Problēma ar visām šīm Nikijām Mināžām un Mailijām ir tāda, ka viņas ļoti ātri sasniedz savus mērķus. Viņām nav ilgtermiņa plāna.
Viņas aizmirst, ka, iekļūstot virpulī, ir jācīnās pret sistēmu, kas nosaka visu kārtību, lai sevi pilntiesīgi varētu saukt par savrupu mākslinieku. Vienmēr būs kāds, kurš spēs viņas aizvietot - viņu jaunāka, trakāka, skaļāka versija. Tāpēc, ja nav ilgtermiņa plāna, cilvēks ir tikai mirkļa zvaigzne, garāmgājējs, jaunākā tendence un vakardienas notikums.»
«Viņas ģērbjas tā, it kā viņas izaicinātu status quo, taču, valkājot tādas drēbes, izrādot savus tetovējumus un krūtis, dziedot to lauzīto, saraustīto mūzikas ritmu pavadībā - tas ir status quo. Viņas ir nogājušas no grūtākā ceļa - iet cauri pazemes ērkšķainajiem ceļiem, bet tādējādi iegūstot visslēptākos dārgumus, kurus neviens cits nav atklājis. Viņas ir ceļa pusē. Viņas patiesībā ir Vegasā ar spīdīgiem tērpiem mugurā, dziedot cilvēkiem, kuri maksā, lai tiktu uz viņu koncertiem, taču patiesībā pat nepievērš uzmanību. Ja tas ir tas, ko jūs vēlaties, tad labi. Taču tas ir ceļš uz nekurieni,» raksta Džonsa.
«Es teiktu, ka slava patiesībā ir laba lieta, ja cilvēks grib pacelt to augstākā līmenī, ja cilvēkam ir kāds cēlāks mērķis. Man? Es esmu tikai dziedātāja. Taču uzklausiet manu viedokli, man ir pieredze. Savā ziņā es varu kļūt par skolotāju. Kas gan ir skolotājas darbs - nodot savas zināšanas iesācējiem.»
Dziesmā «Art Groupie» Džonsa reiz dziedāja, ka nekad nerakstīs savus memuārus, taču tagad viņa atzīst, ka viņai ir jāuzraksta grāmata, citādāk viņas vietā to izdarīs kāds cits.
