Joprojām ir grūti aprakstīt ceturdienas notikumus, kad Latviju Eirovīzijas dalībvalstis izvirzīja finālam. Kaut gan pagājušas vairāk nekā 20 stundas kopš brīža, kad 46 valstu sabiedriskajās televīzijās ap pusnakti izskanēja Latvijas vārds, sajūtas joprojām ir grūti aprakstāmas. Varam tikai vēlreiz atkārtot faktus, kuri paliks vēsturē. Mēs esam finālā. Beidzot. Atkal.
Bet nu visu pēc kārtas. Aminata rīta mēģinājumā nostartē lieliski - publikas ovācijas un atbalsts ir kā enerģijas deva vakaram. Mums pretī mitinās delegācija no Zviedrijas, pa labi Izraēla, pa kreisi Azerbaidžāna. Ik pa brīdim ieskanas no vienas vai otras puses Love Injected. Bet, protams, visapkārt aizkulisēs jūtama spriedze. Septiņas delegācijas dalību Eirovīzijā noslēgs šovakar.
Pienāk vakars un laiks doties uz skatuves. Tas vairs nebūs mēģinājums. Tas būs šovs. Pēdējie uzmundrinājumi Aminatai no mammas, drauga un komandas, tad starta pozīcija uz mūsu svarīgajām trim minūtēm. Zāle uz Aminatas dziesmu reaģē ļoti savdabīgi: jūtams apmulsums, apjukums, pārsteigums. Ar to jau rēķinājāmies, jo itin bieži žurnālisti, intervējot Aminatu, izteicās, ka viņas komponētā dziesma ir netipiska Eirovīzijai. Bet dziesmas izskaņā milzīgo halli pāršalc ovāciju vilnis.
Nemanot pienāk liktenīgais moments, kad izšķiras mēs esam vai neesam finālā. Vietu skaits arvien sarūk un sarūk. Viens no operatoriem panāk uz mūsu pusi, taču vai viņa videokamera pavērsīsies pret mums?
Tālāko jau jūs noteikti redzējāt. Paldies visiem. Mēs novērtējam ikviena atbalstu un visus labos vārdus. Bet tagad - koncentrēties finālam.
