Tobrīd gados jaunais mūziķis vēl nemaz tā īsti nenojauta, kas viņu sagaida – galvu reibinošs kāpiens panākumu kalnā. Mūziķi ķer gan vērienīgu koncertu rīkotāji, gan preses pārstāvji. Sarunāt interviju, lai rezumētu, kāds viņam bijis aizvadītais un kāds būs šis gads, nebija viegli. Pārliekam sarunas datumu no cita uz citu. Paceļot klausuli, Andris ikreiz atbild, ka atrodas Rīgā. Aizņemts, aizņemts, aizņemts... Starp Ziemassvētku koncertu bumu un Jaungada sarīkojumiem viņam tomēr izdodas atrast laiku sarunai.

– Gada nogalē cilvēki parasti izvērtē aizvadītos divpadsmit mēnešus. Par taviem panākumiem, straujo popularitāti mēs visi zinām, bet kāds šis gads tev bija tīri cilvēciski?

Daudzi cilvēki ir teikuši, ka šis man bijis ļoti veiksmīgs gads. Jā, tam varu piekrist. Man ir paveicies, ka viss tā veiksmīgi ir sakritis. Bet droši vien tas nenotika bez pamata. Aizvadītais bija Cūkas gads, manējais. Varbūt tādēļ mani panākumi ir likumsakarīgi. Domāju, ja tas viss būtu noticis divus, trīs gadus agrāk, es tam vēl nebūtu gatavs, lai arī vēlēšanās toreiz bija liela. Tagad varu pateikt, ka šim gadam biju gatavs.

– Kurš brīdis aizvadītajā gadā tev bija visgrūtākais un visaizkustinošākais?

Jebkura jauna uzstāšanās man bija pārbaudījums. Ļoti liels pārbaudījums bija dalība Latvijas "Eirovīzijas" atlasē, lielais fināls Helsinkos. Tāpat pārbaudījums bija uzstāšanās "Jaunajā vilnī", dzīvošana trīs nedēļas Jūrmalā, gatavošanās konkursam. Pārbaudījums bija arī mēģinājumi "Agrajā rūsā". No malas, iespējams, izskatās, ka viss nācis viegli, bet iekšēji manī ir bijis liels satraukums, bailes. Un tomēr esmu sevi noskaņojis uz to, ka eju uz visaugstāko. Tad ir vieglāk sasniegt iecerēto.

Aizkustinoši man bijuši vairāki brīži. Neliegšos, ka konkursos saņemtās dāvanas iepriecina, bet daudz vairāk mani ir aizkustinājuši labdarības pasākumi, kuros esmu piedalījies. Piemēram, viens koncerts bija kopā ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Uzdāvinātā mikroviļņu krāsns, ledusskapis nespēj aizvietot bērniņa atnesto vienu neļķi vai konfekšu kasti, kura tiek pasniegta no sirds.

Brīnišķīgs brīdis bija "Jaunajā vilnī", kad mani pārsteidza ar kūku, kas bija atsūtīta no Liepājas un bija mūsu pilsētas karoga krāsās. Atceros, ka apbalvošanas dienā, atrodoties aiz skatuves, kāds mans kliedza: "Ērgli, fiksi skrien uz skatuves!" Zināju, ka man nav vēl jākāpj uz skatuves, tāpēc padomāju, ka kāds grib pajokot. Bet tad ieraudzīju, ka man pretī nāk ar kūku. Tas bija vienreizēji. "Jaunajā vilnī" bija iespēja satikties arī ar Stīviju Vonderu. Visu mūžu atcerēšos to, ka esmu viņu redzējis, paspiedis roku un stāvējis uz vienas skatuves. Tas bija liels saviļņojums.

– Tu šajā gadā esi piedalījies dažādos televīzijas raidījumos, šovos, dziedājis vērienīgos koncertos. Vai, iesaistoties jaunos projektos, pats par sevi arī ko jaunu uzzināji?

Skatoties, kā man šogad ir gājis, jo nav bijis tikai balts, bet arī melns, secināju, ka man ir stipri nervi. Lai sagatavotos ikvienam priekšnesumam, konkursam, ir bijuši nepieciešami stipri nervi. Mākslinieki bez tā vispār nevar iztikt, ja vēlas izdarīt to, ko ir iecerējuši.

– Vairākās intervijās esi teicis, ka tev tagad ir divas sejas, vienu esi ieguvis "Jaunajā vilnī", otru – šovā "Divas zvaigznes". Kura seja ir tā patiesākā?

"Jaunais vilnis" ir tāds glamūra sarīkojums. Tādā tēlā, kādā biju redzams, es jūtos labāk. Bet es nesmādēju arī to tēlu, kādu radīju "Divās zvaigznēs".

– Komiķa?

Neuzskatu, ka daudz komiķoju. Iejutos dažādos tēlos, lai man un cilvēkiem būtu interesanti. "Divas zvaigznes" ir šovs, un mēs ar Martu arī taisījām šovu. Lai nebūtu tā, ka ir viens, otrs, trešais raidījums un skatītājiem jau paliek neinteresanti.

– Vai esi izjutis arī slavas ēnas puses?

Jā! Kad pēc popularitātes vēl tikai tiecies, tu nedomā par slavas ēnas pusēm. Bet, kad to esi jau sasniedzis, tad saproti, ka tai maizītei ir arī garoziņa. Es nevaru vairs darīt to, ko iepriekš. Nevaru vairs aiziet, piemēram, uz rokkafejnīcu vai kādu tusiņu un cerēt, ka uz mani neviens neskatīsies, neievēros. Liepājā jau mani zināja, te bija citādāk, bet agrāk Rīgā varēju pastaigāties pa Vērmaņdārzu, iet tam cauri un justies brīvi. Tagad cilvēki, paejot man garām, baksta cits citam: "Redzēji, re, kur Ērglis!" Tāda cilvēku uzmanība ļoti nogurdina. Ja pirms četriem gadiem es tiecos pēc slavas, vēlējos, lai tikai par mani raksta prese, tad tagad ir tā, ka vairs to negribu. Ja pašreiz prasa interviju, saku, lai piezvana pēc diviem mēnešiem. Gribu mazliet pieklust. Cilvēkiem jau paliek neinteresanti, ka, atverot kādu žurnālu, atkal priekšā ir Ērglis.

– Vai, ieraugot veikalu plauktos žurnālus ar sevi uz vāka, tos iegādājies? Un kā ir ar interneta komentāriem, izlasi tos?

Negribu piesārņot savas smadzenes ar kaut kādām negācijām, tāpēc internetā komentārus nelasu. Ja tiem pievēršu uzmanību, tad ļoti reti. Žurnālus nepērku. Parasti savas intervijas pārlasu, pirms tās tiek publicētas. Šodien arī ieraudzīju, ka esmu uz žurnāla "Sīrups" vāka, bet to nenopirku. Mazliet jau interesē, kas tur rakstīts, bet atceros, ko man žurnālists jautāja. Pēc nosaukumiem atminos, par ko esmu runājis. Ja man ļoti gribas kādu žurnālu izlasīt, palūdzu sievai, lai nopērk.

– Viens no iemesliem, kāpēc īpaši bieži parādījies dzeltenajos izdevumos, bija televīzijas šovs "Divas zvaigznes". Ar kādu domu tu tajā piedalījies un vai tas atmaksājās?

Godīgi varu pateikt, ka nezinu, kāpēc piedalījos. Ja "Jaunajā vilnī" man bija mērķis, tad "Divās zvaigznēs" ne. Šovu es neuzskatīju par konkursu. Mēs ar Martu to uzņēmām visai vieglprātīgi. Galvenais, lai pašiem un citiem būtu jautri. Mēs neuztvērām to kā konkursu, kurā mums jātiek līdz pašam galam. Mums, tāpat kā Olgai Pīrāgs ar Tadeušam Surgoftam, mēģinājumi nenotika katru dienu. Tie bija tikai ieraksta dienā. Pa dienu aizbraucu uz Rīgu un visu izmēģinājām. Dažreiz jau Marta pārmeta, ka man nekad nav laika. Protams, man tā arī nav. Bet es jau šova veidotājus brīdināju, ka man nebūs diži daudz laika, lai mācītu savu partneri.

Labi, mēs nebijām tas izcilākais dziedošais pāris, bet, pēc manām domām, bijām labākie kā šovisti. Dažreiz internetā paskatījos mūsu uzstāšanās un, lai piedod visi citi konkursanti, secināju, ka mūsu priekšnesumi tiešām bija visinteresantākie.

Mēs arī bijām patrioti – visos piecpadsmit raidījumos dziedājām dziesmas tikai latviešu valodā. Izvēlējāmies mūsu pašu komponistus – Raimondu Paulu, Imantu Kalniņu, Zigmāru Liepiņu un pat Robertu Gobziņu. Mēs parasti sazinājāmies, ko varētu dziedāt. Pāris reižu Marta ieteica kādu dziesmu. Dienā, kad satikāmies, arī nospriedām, ko varētu darīt. Domājām arī, lai nebūtu tā, ka uzejam uz skatuves, vienkārši nostājamies un dziedam. Gribējām, lai vizuāli priekšnesums būtu labs. Tērpus mums palīdzēja sagādāt Līga Krūze, kura ir reklāmas "Zelta zivtiņa" stiliste. Pateicām, ko mums vajadzētu, un viņa piemeklēja atbilstošu apģērbu. Līgai tiešām liels paldies.

– Kāda tev izveidojās sadarbība ar Martu?

Sākumā bija domāts, ka dziedāšu ar tirdzniecības centra "Mols" direktori Zitu Siliņu. Dažādu iemeslu dēļ viņa tomēr atteicās. Paliku viens. Nospriedu, ka ļoti labi, nebūšu šovā, jo man būs vairāk brīvā laika. Bet uzzināju, ka man būs Marta no reklāmas "Zelta zivtiņa". Domāju, ka tā ir rudā meitene. Kad satikos ar Martu, secināju, ka šo meiteni nemaz nezinu. Nebija viņa man iekritusi acīs. Nezinu, kā būtu bijis ar Zitu Siliņu, bet ar Martu man bija viegli, jo mēs abi esam jauni, mums nav tik liela gadu starpība, kā, piemēram, Ūdrei ar Rinaldo. Mums ir arī diezgan līdzīgi domāšana – abi esam jautri, izdomājām darīt tā vai šitā un to arī īstenojām. Nezinu, vai es būtu varējis pateikt Zitai, lai viņa palēkā, kā esmu iedomājies. Jā, Marta nedziedāja tik labi kā citi, bet mēs to atsvērām citādāk.

– Vai jūs, šova dalībnieki, bijāt izvirzījuši savu favorītu uzvarai?

Katram bija savi favorīti. Man visvairāk bija žēl, ka izbalsoja Aišu un Frīdi. Mēs bijām šokā. Es jau pašā sākumā biju izveidojis savu uzvarētāju trijnieku, tie bija Grigalis ar Veroniku, Aiša ar Frīdi un Olga ar Tadeušu.

– Pēc dalībnieku intervijām varēja saprast, ka īsta saskaņa jums tur aizkulisēs nevaldīja. Valters visai asi izteicās, ka viņam nepatīk, ja publiski tiek melots.

Valters to pateica par Elli U. Mums bija noriebies, ka mamma par viņu visu laiku balso, un mēs panācām to, ka uztaisīja balsošanas ierobežojumu. Pateicām, ka finālā nepiedalīsimies, ja tā nenotiks. Bija šovā cilvēki, kuros vīlos, bet bija arī tādi, kuri man iepatikās vēl vairāk. Man šķiet, ka daži cilvēki šovu uztvēra pārāk nopietni. Dažiem pāriem tas jau bija kā maize. Un tad jau palika neinteresanti.

– Kā radās vienošanās par Kubu ar Māri Grigali un Veroniku Plotņikovu?

Trīs raidījumus pirms fināla mums prasīja, ko ņemsim līdzi uz Kubu, ja vinnēsim. Piecpadsmit nedēļas piedalīties šovā nebija viegli. Tāpēc ar Martu izdomājām, ka nebūtu labi, ja, tik ilgu laiku mocījušies, mēs uz Kubu ņemtu līdzi savas otrās pusītes. Spriedām, ka ceļojumu būtu pelnījis vēl kāds no dalībnieku pāriem, kas bija palikuši finālā. Bijām ļoti sadraudzējušies ar Māri un Veroniku, tāpēc nolēmām, ka ņemsim viņus. Uzzinājuši, ka esam tā pateikuši, viņi deva pretatbildi. Viņos mēs arī nejutām, ka piedalīšanās šovā ir dzīvības un nāves jautājums.

Braukt uz Kubu līdzi mums ir pieteikušies arī Aiša un Frīdis, kā arī Dainis Gaidelis un Sindija Vilde. Nu jau mums ir tāds bariņš. Pagaidām, svētku laikā, visi esam aizņemti, tāpēc neesam runājuši, kad ceļojums varētu notikt, visticamāk, tas sanāks pavasarī vai vasarā.

– Šis šovs ir beidzies, nāks atkal citi. Vai tevi vēl kādā varēsim redzēt? Varbūt šovā "Dejo ar zvaigzni"?

Man piedāvāja tajā piedalīties. Bet "Divas zvaigznes" bija pirmais un pēdējais. Vairāk nevienā šovā nepiedalīšos, to esmu pateicis. Esmu to piedzīvojis un pietiek!

– Ziemassvētku laikā piedalījies daudzos svētku koncertos, arī labdarības akcijās. Vai dāvājot svētkus citiem, pašam līdz ar popularitātes iegūšanu tie nav pazuduši?

Ziemassvētkus pavadīju kopā ar ģimeni. Protams, ir nogurums, to nenoliegšu. Ir jābūt tur, tur un tur. Cilvēki jau saka, ka Ērglis ir visur. Bet tomēr labdarības pasākumi mani stiprina. Tajos uzstājoties, es daru labu un no visas sirds, neprasot par to neko pretī.

– Ir izdots albums, kurā mūzikas zvaigznes sadziedājās ar bērniem ar īpašām vajadzībām, arī tu esi tajā dzirdams. Televīzijā bija redzams skaists koncerts "Nāc līdzās Ziemassvētkos". Kas tie bija par bērniņiem, ar kuriem tev bija gods kāpt uz vienas skatuves?

Tie bija bērni no Jelgavas speciālās pamatskolas. Man piezvanīja, vai gribu ar viņiem sadziedāties, un es uzreiz piekritu. Atceros meitenīti, kura koncertā uzstājās kopā ar Gunāru Kalniņu. Viņa nevienu mirkli nebija skumīga. Mēs skrienam un gaudojam, cik mums ir grūti. Bet ja cilvēki redzētu, cik šādiem cilvēciņiem ir smagi. Tā meitenīte sēž invalīda ratiņos, bet viņa ne brīdi nebija bēdīga.

– Pastāsti, kā tu tiki pie Pinokio lomas Latvijas Nacionālajā operā?

"Leļļu operai" mūziku sakomponējis Jānis Lūsēns. Un viņš pagaidām ir Liepājā. Viņš mani brīdināja, ka var gadīties, ka zvanīs no operas. Bet Lūsēns nebija tas, kas mani ieteica. Operas mākslinieciskais vadītājs Arturs Maskats bija mani ievērojis dziedam mesā. Viņam iepatikās mans sniegums, un viņš prasīja par mani viedokli Lūsēnam. Viņš, protams, bija priecīgs, ka es varētu dziedāt "Leļļu operā". Man daudzi teica, ka tādu piedāvājumu nevaru laist garām. Tā tomēr ir opera. Tas nav tas pats, kas aizbraukt uz Dikļiem. Tas ir zināms brends.

– Vai pirmizrādi gaidi ar bažām? Šī taču būs tava pirmā loma operā.

Protams, ka gaidu ar bažām. Dziedāt operā ir grūti un sarežģīti. Turklāt vēl jāmācās kustības. Es fiziski sevi laužu.

Vēl bez manis Pinokio tēlos Gunārs Kalniņš un Juris Lisenko no grupas "Cosmos". Nevienam no mums līdz šim nav bijusi pieredze operā. Katrs no mūsu atveidotajiem Pinokio ir atšķirīgs, jo katrs kustamies un dziedam mazliet citādāk. 18.janvārī "Leļļu operai" ir paredzēta pirmizrāde.

– Daudzi, ieraugot tavu vārdu šā gada "Eirovīzijas" dalībnieku sarakstā, bija izbrīnīti, bet citi to gaidīja, jo atceras Raimonda Paula pausto uzskatu, ka tev vajadzētu vienam piedalīties šajā konkursā un braukt pārstāvēt Latviju. Kāpēc tad īsti pieteicies šim konkursam?

Nezinu. (Ilgāka pauze.) Jā, es aizbraucu uz Helsinkiem, bet grupas "Bonaparti.LV" sastāvā, nevis viens. Nezinu, vai mans pašmērķis ir aizbraukt uz Serbiju, bet, ja tā notiks, darīšu visu, lai godam pārstāvētu savu pilsētu un valsti.

Konkursam pieteicos, lai ļaudis neaizmirstu par mani. Lai nav tā, ka Ērglis parādījās "Jaunajā vilnī", dabūja otro vietu un pazuda. Negribu, lai cilvēki saka, ka Ērglis uzziedēja un ātri novīta.

– Pastāsti par savu "Eirovīzijas" dziesmu?

Dziesmas mūzikas autors ir Jānis Strazds, teksta – Guntars Račs. Dziesma radās ne tik vienkārši. Un tā arī nav vienkārša. Kā jau parasti, ja ir uzrakstīts pants, nav piedziedājuma, un otrādi. Pagāja laiks, kamēr radās piedziedājums. Jānis ir baigais malacis.

Mēs zinājām, ka rakstīsim manu solo albumu. Gribēju, lai Jānis man sakomponē pāris dziesmu. Vienreiz viņš mani pasauca, lai parādītu kādu dziesmu. Man tā uzreiz iepatikās. Pants bija ļoti foršs, piedziedājums man arī patika. Aizsūtījām to Guntaram Račam, kurš teica, ka piedziedājumu tomēr vajadzētu pamainīt. Pēc tam sākām domāt, varbūt ar šo dziesmu pamēģināt piedalīties "Eirovīzijā". Nu, redz, tikām pusfinālā! Dziesmas nosaukums ir "Lauztā šūpuļdziesma". Tas ir stāsts par mīlestību. Dziesma ir balāde. Ar to es labi varēšu parādīt savas vokālās dotības.

– Esi dzirdējis citas šā gada "Eirovīzijas" dziesmas?

Tikai fragmentus. Es nevaru no fragmentiem pateikt, kāda ir dziesma, man jādzird viss kopumā. Par saviem konkurentiem es pašlaik nedomāju.

– Ko varēsim dzirdēt tavā solo albumā?

Tas būs kā asorti, būs viss kaut kas. Protams, vairākas Jāņa Strazda dziesmas. Būs ārzemju komponistu darbi, no kuriem daži ir veiksmīgāki, daži ne tik ļoti. Albumā būs dziesmas, kādas cilvēki lielākoties gaida no manis – balādes. Bet tas nebūs nekas līdzīgs Laurim Reinikam. Tas būs noskaņas albums, bet ne neinteresants. Esam piesaistījuši dzīvos stīgu instrumentus, grupu. Protams, ieplānoti arī dueti. Ja izdosies, pieaicināsim kādu mākslinieku ne no Latvijas. Dziesmas būs latviešu un angļu valodā. Negribu vēl teikt konkrēti, kad albums iznāks, bet tas varētu būt martā vai aprīlī. Bet noteikti varu pateikt, ka 12.aprīlī Ķīpsalas hallē notiks liels koncerts. Līdz tam albumam noteikti jāiznāk.

– Esi uzsācis solo karjeru. Kas notiks ar grupu "Cacao"?

Uzskatu, ka "Cacao" un mans solo albums ir pavisam kaut kas atšķirīgs. Tajā būs pavisam citādāka mūzika, tas būs pavisam citādāks Ērglis. Cilvēki, kas mani bija iepazinuši no "Jaunā viļņa", bija izbrīnīti, cik esmu agresīvs, kad uzstājos grupā "Cacao". Pašlaik grupa, kad gatavoju solo albumu, ir tikai mazliet pieklususi, kādu laiciņu no tās neko jaunu nevarēs dzirdēt. "Cacao" disks ir, varbūt tiks izlaists kāds singls, bet tas būs atkarīgs no mūsu ierakstu kompānijas. Bet mēs tāpat būsim redzami, "Cacao", piemēram, piedalīsies "Muzikālajā bankā" un "Cīņas klubā".

– Taču tu esi ne tikai dziedātājs, bet arī Liepājas Simfoniskā orķestra bundzinieks. Vai tevi vēl kādreiz būs iespēja redzēt orķestra sastāvā?

Februārī orķestrī man beidzas bezalgas atvaļinājums. Pavisam prom iet negribu. Spēlēt orķestrī ir pavisam kas cits. Klasiskā mūzika ir vairāk dvēselei. Mēs, kas esam mācījušies mūziku, visi esam sākuši ar klasiku.

– Ikreiz, kad zvanīju, lai vienotos par interviju, teici, ka atrodies Rīgā. Vai neesi domājis, ka dzīve būtu ērtāka, ja pārceltos uz galvaspilsētu vai tomēr Liepāja velk atpakaļ?

Es nekad nesaku nekad. Ar puskāju esmu Rīgā, ar pusi – Liepājā. Tagad vairāk sanāk uzturēties Rīgā. Bet Liepāja mani pievilks vienmēr.

– Žurnāls "Kas jauns" tevi ir ierindojis desmit Latvijas seksīgāko vīriešu sarakstā. Kad pavasarī jautāju, vai meitenes pie mājas durvīm neklaudzini, teici, ka vēl ne. Kā tad ir tagad?

Bet neklaudzina pie durvīm... (Smejas). Diezgan mierīgi. Manas fanes ir pieklājīgas. Ja žurnālā tā uzrakstīts, mani priecē, ka cilvēkiem patīku. Es nejūtu baigo uzmanību. Protams, uz mani skatās, bet vai tad ir liegts skatīties? Ja kāds sūta gaisa skūpstus, es taču nevaru to liegt. Es to uztveru normāli. Autogrāfus uz ielas neprasa. Ja ieeju, piemēram, veikalā, jūtu, ka cilvēki sačukstas. Nesen man bija gadījums. Ziemassvētku laikā eju pa tirdzniecības centru "Alfa". Stāv ģimene, trīs bērniņi, mamma un tētis. Paeju garām, un viena no meitenītēm saka: "Re, kur Andris!" Atrados soļus piecpadsmit no viņiem, tāpēc to dzirdēju. Meitenīte pieskrien klāt un prasa, vai esmu Andris Ērglis. Saku, ka jā. "Es tevi pazīstu!" viņa man atbild. Ir tādi gadījumi, kad bērniņi pienāk. Tas ir jautri un jauki. Ir par ko pasmaidīt, uzreiz uzlabojas garastāvoklis. Tajā pašā laikā varbūt arī es spēju viņam uzlabot omu.

– Kā tu jūties Latvijas šovbiznesā, vai esi pieņemts? Varbūt uz tevi skatās ar aizdomām, kā uz puisi no Liepājas, kurš tikai palielina konkurenci?

Pagaidām nejūtu nekādas negācijas. Visi uzskata, ka tas ir normāli, ka parādās jaunas sejas. Nevaru arī teikt, ka man uzliktu Paula štempeli un uzsvērtu, ka esmu Raimonda Paula atradums.

– Vai pēc "Jaunā viļņa" ar Paulu esi vēl sazinājies vai saticies?

Mēs saskriesimies Raimonda Paula svētkos "Arēnā Rīga" 24.februārī. Arī jūnijā viņa koncertā. Esam sazvanījušies. Viņš ir apmierināts ar mani. Galvenais jau ir tas, ja viņš, kurš mani ir ieteicis, nav manī vīlies. Paldies Dievam, viņam nav bijis par mani jākaunas.

– Gada nogalē cilvēki parasti kaut ko vēlas, izvirza kādu mērķi, kādu apņemšanos. Ko tu šajā brīdī visvairāk vēlētos?

Mazliet vairāk brīvā laika, lai varētu atpūsties, pagulēt. Es negribu darīt neko. Gribu sēdēt mājās, nekur neiet, jo esmu tik daudz sabiedrībā, ka man vienkārši gribas mieru. Ja esmu noguris, negribu ne staigāt, ne kaut ko darīt. Vēlētos ieslēgt televizoru, lai arī tur neko prātīgu nerāda, un vienkārši pārslēgt kanālus.

– Sarunas nobeigumā pasaki, kādu tu redzi Žurkas gadu savā dzīvē?

Pēc tādiem panākumiem, kādi man bija šajā gadā, nezinu, vai nākošais tāds vēl varētu būt. Tas pacēlums bija ļoti straujš. Te tu nebiji, bet te tu esi. Diemžēl pie mums Latvijā tā laikam notiek. Man galvenais ir nepazust. Bet, ja būs vēlēšanās noturēties tajā līmenī, kurā esmu, tad arī viss būs kārtībā.