Gada nogalē iznācis mūziķes, grupas «Triānas parks» solistes Agneses Rakovskas dizaina kalendārs. Kalendārs prezentēts Latvijas Mākslinieku savienībā.
Grupas «Triānas parks» soliste gada izskaņā prezentē kalendāru
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«MMXVI» ir Agneses Rakovskas mākslas kalendārs, kas satur 12 autentiskas fotogrāfijas.
Katra no tām atklāj autores vīziju par cilvēku kā būtni ārpus laika.
Autore meklē tēlus, kas mēģina iznīcināt visu, kas ir laikmetīgs. Process ir eksperimentāls, tas paralēli ir arī mēģinājums vienlaicīgi priekšplānā izvirzīt gan sievišķo, gan vīrišķo cilvēka izpausmi, tā radot androgīnus indivīdus bez dzimuma identitātes.
Katru tēlu iemieso pati autore, kas ir arī visu tēlu vienīgā modele! Daļa fotogrāfiju iemūžinātas ar fotofilmas palīdzību, piešķirot bildei īpašu noskaņu.
Kalendārs ir Agneses Rakovskas pirmais mākslas projekts, kas nav saistīts ar mūziku un iezīmē mākslinieces radošās darbības citādu šķautni.
«Es vēlējos fotogrāfijā iemūžināt savas dvēseles portretu, jo dvēsele mums visiem cilvēkiem ir vienāda. Es spriedu, ka cilvēks, ieraudzījis tādu attēlu, ļoti viegli spēs ar to asociēties. Viņš sajutīs kaut ko sev tuvu, lai gan nezinās, kas tas īsti ir. Viņam liksies, ka bildei piemīt kas dvēselisks. Fiziskā matērija ir tā, kas mūs, cilvēkus, dala un atšķeļ vienu no otra. Mana vēlme, protams, ir utopiska - dvēsele ir ārpus laika un telpas, tāpēc man noteikti neizdosies to notvert fotogrāfijā. Dvēseles skaistums ir tas, ka tā ir nedalāma dzimumos, viengabalaina, totāla vienība, kas ir daļa no visa absolūtā. Neskatoties uz to, es centos radīt tēlus, atmetot nost visu, ko zinu par sevi kā personību. Es mēģināju iet virzienā, kurā vēlējos satikt sevi kā metafizisku būtni, un šis process bija ne tik daudz interesants, cik izaicinošs,» Agnese komentē kalendāru.
Agnesi kopš bērnības interesē pasaules mitoloģija un reliģijas artefakti. Projekta laikā viņa atskārta, cik fascinējošs ir fakts, ka radīt ko jaunu var, tikai iznīcinot veco, tāpēc pats grūtākais bija kaut uz sekundi aizmirst visu, ko māksliniece atceras par sevi kā Agnesi Rakovsku, aizmirst visu, ko zina par sevi kā mirstīgu cilvēku.