15.maijā vienu no dzīves būtiskākajiem notikumiem piedzīvoja bijusī Latvijas valstsvienības basketboliste Anete Horelika, kura apprecēja savu mīļoto sievieti Annetti. Joprojām tiek saņemti apsveikumi, pārrunāta kāzu diena ar draugiem un sievietes dzīvo kāzu dienas eiforijā.
Anete ar savu sievu mitinās Nīderlandē, uz kuru devās apciemot draudzeni, bijušo komandas biedreni, jo bija ceļā no Spānijas uz Latviju. Kopā ar bijušo komandas biedreni Anete aizgāja uz augstākās līgas sieviešu spēli, tika iepazīstināta ar treneri, kurš, uzzinot, ka Anetei vēl nav atrasts klubs, kurā spēlēt, piedāvāja uzspēlēt kopā ar komandu jau nākamajā dienā, pārbaudes spēli. Pēc spēles Anetei tika piedāvāts palikt komandā ja viņa to vēlas, un viņa neaizbrauca atpakaļ uz Latviju.
«Ar savu sievu iepazinos pēc basketbola spēles, kuru viņa apmeklēja kopā ar draugiem. Mana tā laika komanda kļuva par Nīderlandes čempionēm, un pēc spēles kopā ar mūsu atbalstītājiem svinējām čempionu titulu. Viņa man pienāca klāt un sāka jautāt par manu tetovējumu, tā mēs norunājam gandrīz visu atlikušo vakaru. Faktu. ka Annette ir īstā, es sapratu mūsu pirmajā oficiālajā randiņā, pāris dienas vēlāk, dienu, pirms lidoju atpakaļ uz Latviju, lai pievienoties sieviešu izlasei,» tā Anete.
Apprecēties sievietes nolēma, jo jutās drošas par savām jūtām viena pret otru, kaut arī abas nekad nedomāja, ka vispār gribētu apprecēties.
«Varu pateikt vienu: kad satiec īsto cilvēku, tu to vienkārši jūti, un tas ir arī viss. Mīlēt ir būt kopā ar kādu, kas liek justies droši, kam varu uzticēties, kam varu neteikt neko, bet tajā pašā laikā mēs zinām, ko gribam pateikt viena otrai. Mana mīlestības definīcija: You can't spell LOVE, you can only FEEL it,» smaida Anete.
Bildinājumu izteica pati Anete, pirmajā kopīgajā braucienā uz Latviju ar Annetti. Tas notika laivā, ezera vidū. Šāda izvēle tika izdarīta, jo Anete zināja, ka vēlas bildināt Latvijā, bet savai mīļotajai pazīstamā vidē, un tajā mirklī ezera vidū, laivā, tas bija perfekts mirklis.
Sievietes parasti sapņo par savām perfektajām kāzām, jau no bērnības pārdomā detaļas, laimīgajam pārim tā viss nenotika, jo abas sievietes nekad īsti nesapņoja par savām ideālajām kāzām.
«Mums bija divi cilvēki, kas mūs ļoti labi pazīst, tie arī bija mūsu kāzu plānotāji. Mēs nodrošinājām viņus ar bildēm un aprakstiem kādas mēs gribētu savas kāzas redzēt, un man jāsaka no sirds, ka tās bija daudz, daudz, daudz reižu skaistākas, nekā jebkad es spētu iedomāties. Toties kāzu kleitu pirku Latvijā, kopā ar savu ģimeni, jo man viņu viedoklis ir ļoti svarīgs,» atklāj Anete.
Kāzas norisinājās netālu no Amsterdamas, fermā «Langerlust»; tā kā Anetei nav iespējas apprecēt savu mīļoto sievieti Latvijā, nācās apprecēties citā valstī.
«Mana ģimene un draugi iepazina un pieņēma Annetti jau pirms laba laika, kad iepazināmies. Mana ģimene redzēja, cik laimīga esmu kopā ar viņu, un uzreiz pieņēma kā savējo. Tas ir liels Annettes nopelns, jo viņa ir ļoti draudzīgs un atvērts cilvēks, kuru grūti nemīlēt. Protams, manas kāzas apmeklēja arī mana ģimene, tas tikai paspilgtināja neaprakstāmās sajūtas, sakot jāvārdu,» lielajā notikumā dalās Anete.
Anetei ir ļoti žēl, ka viņas dzimtenē Latvijā viņas laulībai nav likumīga spēka, jo kāzas viņa labprāt būtu rīkojusi Latvijā, lai iepazīstinātu holandiešu draugus ar Latvijas tradīcijām, diemžēl tas nav iespējams.
«Pēc kāzām ir pagājušas vien pāris dienas, tāpēc joprojām staigājam kā pa mākoņiem. Joprojām saņemam mīļus apsveikumus un pārrunājam kāzu dienu ar draugiem, tāpēc vēl īsti pēckāzu dzīve nav iestājusies. Bet tā pa lielam nekas nav mainījies, oficiāli uz papīra esam ģimene, lai arī tā jutāmies jau pirms tam,» nosaka Anete.
Arī kāzu ceļojums ir izplānots, pāris dosies uz Madeiru, bet vispirms Anetei ir jāpabeidz studijas, kuras sāka, pabeidzot spēlēt basketbolu, bet viņas sieva ir skolotāja, tātad jāpagaida, līdz skolēniem ir vasaras brīvlaiks.
«Mēs abas ļoti ceram, ka cilvēki Latvijā spēs saprast to, ka tā nav izvēle, kurā cilvēkā iemīlēties, tas vienkārši notiek. Un visbiežāk visnegaidītākajā brīdī ar visnegaidītāko cilvēku. Vai tiešām vecmodīgo uzskatu dēļ man būtu jāpavada sava dzīve nelaimīgai, tikai tāpēc, ka tā būtu pareizāk pēc citu cilvēku uzskatiem? Kurš tad īsti ir tiesīgs spriest, kas ir pareizi un kas ne?» jautā Anete.
To, ka Anetei patīk sievietes, viņa saprata piecpadsmit vai sešpadsmit gadu vecumā, kad pirmo reizi iemīlējās, un pašai par pārsteigumu tas nebija puisis, bet gan meitene.
«Pašai arī nebija viegli to pieņemt, jo tā taču nevar un tas nav pareizi citu acīs, taču pēc tam viss nostājās savās vietās, un šobrīd varu sevi saukt par ļoti laimīgu cilvēku,» nobeidz Anete.