Aktieris Rūdolfs Plēpis un mūziķis Valdis Zilveris, Sanktpēterburgā atklājot Latvijas Ģenerālkonsulātā nodibināto svētdienas skolu, paspējuši izbaudīt šīs pilsētas neatvairāmo burvību gan ar garu, gan vēderu.
Jolki-palki un latviešu valoda (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
"Dziedājām latviski, lai gan vairākums bērnu aug jauktās ģimenēs. Tomēr domāju — kaut ko no mūsu priekšnesumiem viņi saprata," svētdienas skolas ieskandināšanas koncertu smaidot atceras Valdis un Rūdolfs. Taujāti par koncerta programmu, abi mākslinieki teic, ka tā esot bijusi pilnīga improvizācija.
"Es improvizēju — puskrieviski, puslatviski, lai bērni saprastu, par ko ir runa. Tur neviens nebija gatavs klausīties garas pasakas, bet gan gribēja dziedāt un dejot! No Rīgas biju paņēmis divas "hlapuškas", ko vienā brīdī izšāvu. Tad nu bērniem lielākais prieks bija rāpot pa grīdu un vākt spīdīgos papīriņus," Rūdolfs smejas un neslēpj, ka daži bērni viņam jautājuši, kur tādas "hlapuškas" var nopirkt. Es atbildu: ejiet un prasiet savam papam! Pēc tam viena meitiņa pienāk pie manis, turot rokās tukšo čaulīti, un saka: "Tētis teica, ka nezinot, kur tādas var nopirkt."" Abi mākslinieki vēlreiz uzsver, ka pasākums bijis patiešām ļoti jauks un sirsnīgs. "Bērni ar lielu interesi šķirstīja latviešu grāmatiņas, un tad mēs viņiem teicām, ka turpmāk viņi varēs uz šejieni nākt un arī dziedāt." Abi bērniem dziedājuši latviešu tautasdziesmas un bērnu dziesmiņas, un viens otrs klātesošais pieaugušais pat zinājis tām vārdus.
Ik pa brīdim Valdis un Rūdolfs ar sirsnību piemin arī svētdienas skolas direktori Aleksandru Statutu — rīdzinieci, kas devusies uz Sanktpēterburgu studēt mākslas zinātni un tur arī apmetusies uz dzīvi. "Kad viņa atbrauca uz Rīgu, lai uzaicinātu mūs koncertēt šajā pilsētā, uzreiz varēja just — jā, šis ir cilvēks ar pavisam citu auru — nu, apmēram kā Puškina Tatjana," vēl nosaka Rūdolfs.
"Ņem, jo tev jau laikam nav laika paēst!"
Kā jau svinīgās atklāšanās ierasts, arī šajā pasākumā pēc koncerta sekoja bankets. "Sēžu pie sintezatora un spēlēju, pēkšņi no sāniem, kur mums novietota aparatūra, gar aizkariem uzmanīgi lavās klāt četrgadīgs puišelis, un viņam rokās ir šķīvītis ar čipsiem un saldumiem. Turpinu spēlēt, bet viņš man sniedz šķīvīti un saka: "Ņem, jo tev jau laikam nav laika paēst!"" Valdis sirsnīgi smejas, atceroties šo ļoti aizkustinošo epizodi. "Tad nu man gribot negribot vajadzēja atrast laiku paēšanai."
Abi mākslinieki paguvuši ar bērniem arī aprunāties. "Mazākie runāja tā dikti prātīgi, bet īpaši izcēlās kāds četrpadsmitgadīgs puisis, kurš, lai arī kļūdaini, tomēr runāja latviešu valodā un teica, ka gribot braukt uz Rīgu skatīties teātri. Tad nu mēs viņam iedevām vizītkarti un likām pie sirds — kad viņš ir Rīgā, lai meklē mūs, un mēs viņam palīdzēsim," stāsta Rūdolfs Plēpis.
Kā pusdieno miliči?
Dažās dienās, ko mākslinieki pavadīja Sanktpēterburgā, viņi paguva arī iegriezties vietējos krodziņos. Vislabāk atmiņā palicis tas, kam dots nosaukums "Jolki palki". "Tas bija ne tikai lieliskās virtuves dēļ — te nobaudījām garšīgu kotleti —
tādu garšu jau biju pavisam aizmirsis! Taču kļuvām arī par lieciniekiem, kā pie blakus galdiņa uzdzīvo miliči. Tas tiešām bija tā, kā redzēts filmās, piemēram, šņabi viņi dzēra vienkārši no pudeles... Ja man kāds stāstītu, ka tā notiek realitātē, neticētu, bet tagad, kad esmu to redzējis savām acīm, zinu, ka tā var būt," smej Plēpis un piebilst, ka drošības apsvērumu dēļ viņi miličus nav fotografējuši. "Taču citādi viņi uzvedās visnotaļ normāli; acīmredzot, alkohols viņu organismu graujoši neiespaido," secina aktieris.
Kāduvakar abi latviešu kungi aizvesti izklaidēties uz džeza klubu "Pie Hrisona". Publika bijusi dažāda — gan vietējie džeza mūzikas mīļotāji, gan ārzemju viesi. "Neteiktu, ka tur bija džeza klubam pilnīgi netipiska virtuve — pat ļoti izmeklēta, plašs piedāvājums. Šo to arī pagaršojām, bet vismaz man vairāk smeķēja tās vienkāršās lietas," secina Plēpis.
Daudz krāšņāka par Rīgu?
Lūgti pāris vārdos raksturot Sanktpēterburgu, abi teic, ka jutušies gandrīz kā mājās, jo, viņuprāt, pilsēta pēdējos 27 gados nav mainījusies; vien kļuvusi tīrāka un sakoptāka. "Sanktpēterburga allaž bijusi ļoti mājīga, turklāt jāatceras, ka tā ir kultūras šūpulis," nosaka Valdis Zilveris, uzsverot, ka no Maskavas gan šī pilsēta atšķiroties — kā diena pret nakti. "Bet tā jau tur viss joprojām notiek: kad tumsā braucām pa pilsētu, redzējām izgaismoto revolūcijas šūpuli — kuģi "Aurora", arī slavenos Sanktpēterburgas paceļamos tiltus. Parasti tiltus paceļ ap pulksten vieniem naktī, un šī iemesla dēļ pilsētā veidojas sastrēgumi, tādēļ šoreiz neriskējām palikt un vērot, kā tas notiek."
Kur tapusi mūsu himna?
Tieši Sanktpēterburgā savulaik dzīvojuši vai izglītojušies daudzi latviešu kultūras darbinieki — dzejnieki, gleznotāji, mūziķi, rakstnieki. "Valdis garāmbraucot visu laiku rādīja: te dzīvojis tāds un tāds ievērojams cilvēks, un atgādināja Oļģerta Grāvīša savulaik teikto, ka principā latviešu mūzikas saknes ir meklējamas Sanktpēterburgā," piebilst Rūdolfs Plēpis. Savukārt Valdis atgādina, kas daudzi varētu nezināt, ka Baumaņu Kārļa sarakstītā Latvijas himna "Dievs, svētī Latviju" patiesībā tapusi Sanktpēterburgā. "Tādējādi mēs patiešām jutāmies kā latviešu kultūras mantojuma un tradīciju turpinātāji," abi pasmejas.
Pastaiga pa Ermitāžu
Kā viens no spilgtākajiem iespaidiem par Sanktpēterburu abiem kungiem bijis Ermitāžas apmeklējums. Apejot garumgaro gaidītāju rindu, pateicoties Aleksandrai, abi tikuši patiešām ekskluzīvā, pusotru stundu garā Ermitāžas apskates ekskursijā un redzējuši visu galveno. "Teikšu atklāti: redzēju to visu pirmo reizi, un man radās patiešām pilnīgs iespaids," atzīst Zilveris. Laika trūkuma dēļ viņi uz Kunstkameru, kur glabājas cara troņi un citi grezni un vērtīgi priekšmeti, gan nav vesti. "Tai mūs noveda garām, bet gan jau šajā pilsētā atgriezīsimies — īpaši tāpēc, ka tuvākā pusgada laikā katru mēnesi kāds no mūsu aktieriem dosies uzstāties uz skoliņu, kuras atklāšanā mēs piedalījāmies," abi nosolās.