Nedēļas nogalē aktrise Vita Baļčunaite piedzīvoja kārtējo palīgā saucienu no kāda dzīvnieciņa, šoreiz no vārnas. Aktrise nedomājot metās glābt mazo vārnas bērniņu, un viņai palīdzēja viņas kaimiņiene, dziedātāja Jenny May.
Vita Baļčunaite un Jenny May kopīgiem spēkiem izglābj vārnēnu
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Stāstu par gadījumu ar vārnas mazuli aktrise Vita Baļčunaite ievietoja savā portālā «Facebook» profilā, kur izstāsta visu soli pa solim, kā viss notika.
Vita jau uzreiz saka lielu paldies savai kaimiņienei Jenny May, Dr.Beinerta veterinārajai klīnikai, kura vienmēr ārstē ielas dzīvnieciņus un neatsaka nevienam. Paldies par telefona padomiem savainotu putnu aizgādnei Anetei! Paldies, ka līdzās ir tik sirdssilti cilvēki, kuriem patiesi rūp!
«Kāds varētu sacīt: «Ak vai, vārnas neko labu nedara! Vien ķērc un saceļ kņadu visapkārt.» Man gan liekas, un tāda ir mana pārliecība, ka Dievs nav kļūdījies. Ikkatrs viņa veikums ir īpašs, unikāls. Katrai dzīvībai ir sava noteikta vieta kopējā ciklā. Protams, atsevišķs jautājums ir par to, ka ir daļa cilvēku, kuri ar saviem veikumiem šo līdzsvaru sašķoba. Un tomēr visums arvien un arvien turpina rūpēties par to, lai mēs iekļautos harmonijas robežās un planēta Zeme varētu turpināt eksistēt,» nosaka Vita.
Vita turpina, sakot, ka kāds varbūt sacīs, ka dzīvnieku pasaulē jāgodā dabīgais cikls. Ka putnu vajadzēja atstāt turpat, kur tas, krītot laukā no ligzdas, bija savainojies. Koks droši vien bijis augsts, ceļš līdz zemes virsmai - patāls. Vārnas mazulis spēja vien pieklibot uz vienas kājas, pārmaiņus balstoties uz viena spārna vai knābja. Parks ļaužu piepildīts. Putns vēl jauns, lidošanas prasmi nav apguvis. To būtu pamanījis kāds kaķis vai suns, tad dabīgais cikls viņa dzīvībai būtu noslēdzies. Un tomēr. Varbūt nav nejaušība, ka ik pa laikam tiekam nolikti noteiktā vietā un noteiktā laikā.
Protams, būtu brīnišķīgi atrast tai parkā viņa ligzdu un uzcelt viņu atpakaļ. Jo tikai vecāki prastu par savu atvasi pienācīgi parūpēties un iemācīt visu nepieciešamo turpmākam dzīves lidojumam.
«Tagad viņš ir Dr.Beinerta klīnikā. Aprūpēts un samīļots. Ķepiņa esot kritienā pamatīgi apsista, taču citādi - viņam nekas nekaišot. Pagaidām iedotas pretsāpju potes, lai mierīgāka pašsajūta. Pirmdien viņam pakaļ braukšot kāda dāma vārdā Jeļena, kura vairākus gadus rūpējas tieši par vārnām. Dakterē, kopj, audzina. Kāda daļa pēc izveseļošanās dodas prom, bet cita - paliek un labprāt turpina uzturēties pie viņas, apgūt dažādas iemaņas. Vārnas ir ļoti, ļoti gudri putni. Ik pa laikam ar aizrautību lūkojos to viedajos prātojumos viņu ikdienas gaitu ceļā. Katrā putnā, dzīvniekā, sīkākajā Dieva veikumā ir daļiņa visuma. Katram ir savs uzdevums un katra attieksme nosaka viņa personīgo un tādējādi kopējo virzību,» turpina Vita.
Ja cilvēks ir radījis pilsētu, tādējādi izjaucot dabīgo dzīvnieku eksistences ķēdi, tad varbūt viņš ir atbildīgs, lai līdzās esošās būtnes šādā vidē varētu iekļauties un viņām būtu tiesības uz mūsu atbalstu vismaz brīžos, kad viņām atgadījusies kāda ķibele.
«Jo savu uzdevumu putni un dzīvnieki pilda. Kaut vai tā, ka viņi mūs pieņem tādus, kādi esam, no rīta modina ar dziesmām, ar prieku sagaida mājās no darbiem un ar mīlestību pieglaužas pie vaiga, paužot atbalstu, kad varbūt tik ļoti nepieciešams siltums un klātbūtnes apliecinājums. Kas attiecas uz vārnām, tās ļoti sargā un aizstāv savu ģimeni. Bet savā ziņā mēs taču visi uz zemes esam viena liela ģimene. Tikai ne visi to saprot uzreiz. Katram savas prasmes apgūstamas, savs ceļš ejams un tomēr visiem vienots, mīlestībā,» nobeidz Vita.
Nepievērsim acis, redzot cilvēkus vai dzīvniekus nelaimē, bet palīdzēsim, tādā veidā padarot sevi un vidi ap mums labāku!