Velosezona rit pilnā sparā, un aizvien biežāk tieši velosipēdu kā ērtāko un ekonomiskāko transportlīdzekli izvēlas arī sabiedrībā pazīstami cilvēki – aktieri, diriģenti un pat teātru direktori. Vairāki no viņiem «Sejām» piekrita padalīties savā pieredzē.
Andris Vītols, Dailes teātra direktors: velosipēds dod brīvību!
Pirmais iemesls, kādēļ pārvietoties ar velosipēdu izvēlas Dailes teātra direktors, esot brīvība: «Tā ir baigā brīvība, īpaši pilsētā! Man liekas, ka braukt ar mašīnu ir lielas mocības, īpaši pa centru.»
Viņaprāt, Rīga ir tik kompakta, ka ne tikai pa centru, bet ar velosipēdu var aizbraukt arī uz Pārdaugavu vai Purvciemu. Tas ir arī veselīgs dzīvesveids, turklāt var ietaupīt degvielu, īpaši ņemot vērā, cik tā tagad maksā. Un braukšana ar velosipēdu ir arī «zaļā» domāšana,» ir pārliecināts Vītols, kurš tagad mašīnu galvenokārt izvēloties garajiem pārbraucieniem.
Taujāts, pēc kādiem principiem viņš izvēlējies savu braucamo un cik būtiska bijusi tā cena, teātra direktors atzīst – cena, protams, nozīmējot zināmu kvalitāti, taču viņam ļoti patīkot t.s. «komforta» velosipēdi. «Mode ietekmē arī šo jomu: tāpat kā visiem vajag džipus, kādu brīdi visi pa pilsētu «dragāja» ar kalnu velosipēdiem. Man tie liekas neērti, lai gan velosipēdam kādus trīs ātrumus vajadzētu.» Pašlaik viņš izmanto kundzes Vijas velosipēdu, ko atvedis no Jūrmalas. «Sieva sev nopirka jaunu braucamo, un es izmantoju viņas. Taču mani šis velosipēds ļoti apmierina,» apgalvo Vītols.
Par sadzīvošanu uz ielas ar automašīnām un sabiedrisko transportu Andris Vītols saka: «Iepriekšējos gadus vairāk pārvietojos pa Jūrmalu, tur problēmu nebija. Pa Rīgu principā ar velosipēdu braucu tikai kopš pagājušā gada, taču man šķiet, ka braukšana kļūst aizvien ērtāka. Protams, pašam jāizpēta savi maršruti, lai zinātu, kur un kā braukt. Zemitānu tilts riteņbraucējiem ir šausmīgs, savukārt pa Deglava tiltu braukšana ir ļoti mierīga.» Viņaprāt, autobraucēji un pat gājēji vairāk sākuši cienīt velosipēdistus, uztverot viņus kā pilntiesīgus satiksmes dalībniekus. «Tiek ierīkoti veloceliņi un velonovietnes, lai gan aizvien ir vietas, kur ir problēmas ar velosipēda novietošanu. Taču arī mēs pie teātra esam ierīkojuši novietni, lai gan iepriekš bija doma – nu kurš tad uz teātri brauc ar velosipēdu! Taču izrādās, ka brauc gan, un nesen pie teātra bija nolikti četri vai pieci braucamrīki. Galu galā tas nav nekas dīvains vai neparasts, ja cilvēks uzpošas un uz teātri labā laikā dodas ar velosipēdu,» uzskata Dailes teātra direktors un smejoties atzīst, ka pagaidām gan pats tā neesot rīkojies, taču par to varētu padomāt.
Artūrs Krūzkops: «Laikam vajadzēs pirkt GPS...»
Nacionālā teātra aktieri Artūru Krūzkopu «Sejas.lv» sastapa, izrādes tērpā dodoties uz «Parīzes Dievmātes katedrāles» mēģinājumu. «Kāpēc ar braucu ar velosipēdu? Tas ir ātrāk, lētāk un no rītiem šādi pirms mēģinājuma var labāk pamosties,» smejas Artūrs, nenoliedzot, ka šādi piekopj arī veselīgu dzīvesveidu, ko nekādi nevar izdarīt, braucot ar trolejbusu vai mašīnu.
Pa Rīgu šādi viņš aktīvi pārvietojoties piecus gadus un tīri labi iemācījies sadzīvot ar pārējiem satiksmes dalībniekiem, tomēr šad un tad uz ielas gadoties saķeršanās. «Mēs ar kolēģi braucām no izrādes un šķērsojām ielu pa gājēju pāreju, nepārkāpjot nevienu noteikumu. Pēkšņi apstājās kāds «mikriņš» un tā vadītājs ne pārāk pieklājīgā formā sāka izteikt savu viedokli. Es viņam atgādināju, lai izlasa noteikumus – ka drīkst ar riteni braukt pāri ielai gājēja ātrumā. Tad viņš tāds pūcīgs aizbrauca,» aktieris nosmej, atzīstot – salīdzinājumā ar to, kā bijis pirms diviem gadiem, situācija esot ļoti uzlabojusies.
Izrādās, ka pirmais velosipēds, ar ko Artūrs pārvietojies pa Rīgu, bijis tiešām dārgs un labs – tas maksājis aptuveni 500 latu, taču tas diemžēl viņam nozagts. Tad aktieris izlēmis, ka pirks maksimāli lētu transportlīdzekli, un tādu arī atradis – lietoto divriteņu veikalā, taču arī tas viņam nozagts. «Pagājušovasar meklēju braucamrīku arī no lētā gala – ar domu, ka arī to droši vien nozags. Beigās tomēr nopirku tādu, kas man iepatikās – ērtu un stilīgu, un, tā kā bija atlaides, iznāca izdevīgs pirkums.» Starp citu, pirmo velosipēdu, kurš bijis saslēgts ar pretaizdzīšanas ierīcēm un ticis turēts garāžā, garnadži šā vai tā pamanījušies piesavināties. «Varbūt man karma tāda... To, kā ritenis tiek zagts, pa logu redzēja mans draugs, taču viņam šķita, ka tas esmu es, kas ņem naktī riteni un brauc prom... Tas jau nekas, ka es tobrīd biju laukos, bet draugam bija sirdsapziņas pārmetumi par to, kāpēc viņš neko nedarīja...» Aktieris, protams, devies uz policiju, taču – bez rezultātiem. «Uz «Latgalīti» negāju, taču izpētīju sludinājumus portālā «ss.lv». Protams, bezcerīgi,» Artūrs rezumē, atzīstot – savu braucamrīku viņš nēsā līdzi.
«Teātrī mums ir ierādīta vieta velosipēdiem, bet, kad dodos mājās, riteni nesu līdzi augšā uz dzīvokli. Nav variantu.» Tieši tādēļ aktieris nolēmis iegādāties GPS: «Gribu to uzlikt savam velosipēdam, tikai neesmu noskaidrojis, cik tāda ierīce maksā. Bet drošība ir pirmajā vietā!»
Diriģents Ints Teterovskis izvēlas «Ford»
Visnotaļ bieži pārvietojoties pa Rīgu uz sava pelēkā «Ford» markas velosipēda manāms arī atraktīvais un sportiskais diriģents Ints Teterovskis, kurš pie pelēkā, stilīgā braucamrīka ticis netīšām: kamēr servisā labota viņa automašīna, viņš ieraudzījis – o, re, kur foršs divritenis! «Pamēģināju un sapratu, ka pilsētai un īpaši centram šis ir ideāls transportlīdzeklis – ietaupa laiku, naudu, varu satikt paziņas, ko citādi es nemaz neieraudzītu,» Ints smaidot uzskaita šā transportlīdzekļa labās īpašības.
Sevi viņš sauc par pieredzējušu riteņbraucēju, gan piebilstot, ka visi iepriekšējie braucamrīki diemžēl esot «nosperti». «Bērnībā tradicionāli man bija «Škoļņik», «Orļonok», tad tiku pie saliekamās «Desnas», lai gan labi drīz kāds cits pie tā tika manā vietā,» Ints smaidot uzskaita. Tagad viņam pieder divi velosipēdi – jau pieminētais pelēkais pilsētas ritenis un kalnu ritenis, ar kuru viņš labprāt pieveic lielākus attālumus. «Mazāk par 60 kilometriem ar to nebraucu, jo šādiem braucieniem speciāli jāgatavojas: jāvelk īpašās riteņbraucēju bikses, jāliek galvā ķivere; tam ritenim ir speciālie pedāļi ar stiprinājumiem. Braucot ar šo, pelēko, riteni, es varu izbaudīt pilsētu, papriecāties par arhitektūru,» atklāj diriģents, smejot – izvēloties braucamrīku, viņš vadoties pēc principa «jo lētāk, jo labāk», taču neapdalot sevi servisa un ērtību ziņā.
«Vienmēr visu pērku uz atlaidēm. Labas mantas cenšos iegādāties, nogaidot īsto mirkli, vai arī labs pirkums man trāpās netīšām – kā šis ritenis. Par to cenu, kāda bija iepriekš, nekad mūžā es to nepirktu un nemaz neskatītos virsū. Taču tagad samaksāju nedaudz vairāk kā simts latus, un tagad esmu laimīgs, jo man pieder ekskluzīvs dampis. Otru tādu neesmu Rīgā redzējis.» Zaķītis, kas piestiprināts pie velosipēda sēdekļa, esot atstarotājs, taču lieliski piestāv Inta darbam: «Tā kā strādāju «Rīga 2014» birojā un mūsu krāsas ir dzeltens ar pelēku, arī ar atstarotāju esmu trāpījis desmitniekā.»
Ints noskaidrojis, ka viņa braucamrīks taisīts pēc trīsdesmito gadu pludmales divriteņu parauga, tādēļ viņš gribētu atrast īstos aksesuārus – lampas, lukturīšus u.c. lietas – kas piederētos viņa velosipēda stilam.
Par saprašanos ar pārējiem satiksmes dalībniekiem, tāpat kā iepriekšējie sarunas dalībnieki, arī Ints saka: situācija kļūst aizvien labāka, un parādās savstarpējā izpratne. «Un tomēr - ir jābūt baigi uzmanīgiem, jo satiksme ir liela. Taču kā atpūtas veids, īpaši sēdošā darba darītājiem, riteņbraukšana tiešām ir ideāla!»
