Valentīna Maculēviča politiskā skatuve (1)

– Kopš Valmieras teātra laikiem Valentīna Maculēviča vārds saistījies ar asām, sabiedrībai neglaimojošām un to neizklaidējošām izrādēm. Bet kāds notikums mūsu raibajā dzīvē bija pēdējais piliens, lai jūs ķertos pie politiskā teātra radīšanas?

– Atbildēšu ar anekdoti. Saeimai iesniedza divus likumprojektus – "tev nebūs zagt" un "tev nebūs melot". Ko darīja parlaments? Ķērās pie labojumiem... Tauta jau vienmēr ar humoru cīnījusies pret tai nepieņemamām lietām. Un, ja neatkarīgā Latvijā parādās šādas anekdotes, laikam tā ir ne visai patīkama zīme. Man jautāts: kam tu vēl nodarbojies ar politisko teātri? Tāds taču jau ir – translācijas no Saeimas, Dombura raidījums… Bet, redzat, mans teātris ir profesionāls. Tajā neuzstājas amatieri. Un es esmu normāla teātra piekritējs, nevis tāda, kurā slikti aktieri spēlē ļoti sliktas lomas.

Lai skatītājus nebaida nosaukums "Politiskais teātris". Neviens te karogus nevicinās un lozungus neizbļaus, tam ir ļoti daudz citu cilvēku, kuri lozungus bļāva gan padomju laikos, gan to pašu dara arī tagad.

Faktiski es ar politisko teātri esmu nodarbojies visu savu mūžu. Tas ir kā pārbaudīt mūsu dzīvi caur normālām, cilvēciskām vērtībām, vienkārši caur cilvēcību. Un skandināt zvanu, ja kas iet greizi. Diemžēl tagad, kad no valstsvīru mutēm pazūd vārds "tauta" un tā vietā parādās "elektorāts", domāju, laiks atkal trauksmes pogai. Nupat pastāv it kā divas dzīves. Viena virtuālā, kaut kur tur, un otra, reālā, kur dzīvo cilvēki. Bet saiknes starp tām nav. Mūsu partijas ir kā biznesa projekti, kas rīko tusiņus un kārto savas lietas. To vēl kaut kā varētu saprast, bet man paliek ļoti šķērmi, redzot, cik masveidīgi un masīvi apstrādā tautu, lai tā patiešām kļūtu tikai par elektorātu.

Vēl nesen viens Saeimas deputāts, tiekoties ar vēlētājiem, nāca klajā ar ģeniālu atzīšanos: domājat, viegli balsot pret savu sirdsapziņu? Man ir sajūta, ka notiek masīva tautas sirdsapziņas zombēšana. Ir pasludinātas brīvā tirgus attiecības, konkurence. Bet konkurences būtība ir vienkārša un nežēlīga: man jānožņaudz jūs, lai es tiktu tālāk. Sauksim lietas īstajos vārdos. Elementārs tirgus likums.

Ieklausieties formulējumos vien – tirgus iekarošana, konkurenta likvidēšana. Valstīs, kur šie likumi darbojas, cilvēki ir guvuši pārticību, bet mēs tur redzam arī zināmu garīgu degradāciju. Tā garīgā krīze uzmācas arī mūsu kultūrai. Es, piemēram, nevaru vairs ieiet kinoteātrī, jo tur rij popkornu un dara visas pārējās lietas. Uz ko nebeidzamajos šovos virza cilvēku? Nu, apprecēsies ar kaut kādu pretekli, toties tiksi pie naudas! Norīsi dzīvas sliekas, vardes – dabūsi naudu… Pakāpeniski kroplību pārvērš sadzīves normā. Pieradina pie tās. Un tas nenotiek neapzināti. Diemžēl. Ja pazūd tās vērtības, kuras bija formulētas ļoti nopietnās divās grāmatiņās – Vecajā un Jaunajā derībā –, gudra un emocionāla tauta var pārvērsties aprobežotā pūlī. Kas visus padomju laikus uzturēja latviešu garu? Koris un teātris. Bet tiem patlaban naudas nav.

Kad sāku strādāt, mani aicināja iestudēt komēdijas. Trīs mēnešus profesionāli darbojos ar aktieriem, gatavoju izrādi, aktieri arī strādāja… Sanāks cilvēki un par ko es viņiem stāstīšu: kā kurš ar kuru guļ? Ar ko es atšķirtos no Čaka ielas meitenes? Tā pārdod savu miesu, es – garu. Sapratu, ka tas nav mans ceļš. Vienkārši nevaru samierināties ar to, kas notiek man apkārt. Ar ko teātris vispār atšķiras no šova? Tagad visur to vien dzird: taisiet šovus, pucējiet vaļā, pelniet naudiņu, zaļos. Bet politiskais teātris uzrunā to, kas cilvēkam ir virs kuņģa.

Bet, ja runājam par tādām lietām kā dvēsele, tad manā uztverē pastāv cilvēcisks pienākums kalpot tai.

– Kāpēc pirmo iestudēt paņēmāt Paula Putniņa lugu "Debešķīgā tikšanās sievietībā"?

– Latviešu teātrim šad tad vajadzētu iestudēt latviešu autoru lugas.

– Tas nu būtu skaidrs pats par sevi.

– Dažiem tomēr nav. Bet šī ir ļoti savdabīga, interesanta luga. Tajā precīzi tverts mūsdienu cilvēka tips, kurš raujas pie varas. Ir sens teiciens – palīdziet talantīgajiem, jo netalantīgie paši tiks uz priekšu. Ir pienācis tāds bezkaunīgo, netalantīgo diletantu laiks, tas zeļ un plaukst gandrīz jebkurā jomā. Mums vēsturē reiz jau bija piemērs ar komisāriem, kuri varēja visu, jo viņiem bija proletāriskais čujs. Kad Mākslas akadēmiju beigusi sieviete gatava kļūt par Eiropas komisāri lauksaimniecības jautājumos, jo viņai, lūk, ir čujs, tad man gribas jautāt: kāpēc dāma nevēlas izpausties metalurģijā vai tamlīdzīgi? Tas ir tas tusiņš, kurš ar zobiem un nagiem turas pie varas un kura darbībā nav ne vēsts no kalpošanas tautai un zemei. Arī mākslā tas pats. Kā tādu unikālu lietu kā talants var savienot ar jēdzienu "fabrika"? Bet mums ir talantu fabrika. Un tā ir norma. Kad meitene bez jebkādas profesijas spriedelē par dzīvi un to, kā viņa ieiet tēlā, nezinu, raudāt vai smieties. Priekš kam profesija? Fabrikā profesionalitāte nav vajadzīga. Bet jauniete jau nav vainīga. Meitene nesaprot, ka lielie viņu izmanto un pēcāk izmetīs kā nolietotu mušpapīru.

Un tā ļoti daudzās jomās. Vai mums pastāv tāds jēdziens kā talantīgs valstsvīrs? Nē. Ir tikai mežonīga varas kāre. Paula Putniņa lugā galvenā varone ir balvas – gada kultūras cilvēks – laureāte. Kā daudzi bez izglītības, viņa izlasījusi brošūru par feminismu un paritāti un tagad pucē to visu vienā ķīselī, pati no sava sacītā neko daudz lāgā nesaprazdama. It kā Dievs nebūtu radījis vīrieti un sievieti. Vienlīdzības zīmi starp viņiem nevar likt. Katram ir savs pienākums šajā dzīvē. Bet dzīve patiesībā turpinās uz šīs zemes tikai tādēļ, ka eksistē sieviete.

Tagad strādājam pie nākamās izrādes. Iestudējam Frīdriha Dirrenmata fantastisko lugu "Hērakls un Augeja lopu laidars". Īsi sakot, Elīdas valsts, tas ir Dirrenmata teksts, aizaugusi tik tālu, ka pat parlamenta ēka ir mēslos un no Brīvības statujas var redzēt tikai rociņas. Un tad nu valsts sauc palīgā nacionālo varoni Hēraklu. Jā, luga ir stāsts par viņa varoņdarbu, bet būtībā runa ir par varu, valsti un cilvēcību. Man šis materiāls interesē kontekstā kā iespēja pretstatīt atmodas laika ideālus un mūsdienu realitāti. Izrādē būs konfrontācija starp politikāņiem, ierēdņiem un cilvēcību. Tas ir ļoti savdabīgs, ļoti grūts dramaturģiskais materiāls. Var jautāt: kas īsti ir nacionālais varonis? Man tas ir Ojārs Vācietis, tas pats Dainis Īvāns, nevis tā banda, atvainojiet, izsaku savas domas, kura valda, dala, pārdala un pārpārdala to zemi, kuru sauc nevis Elīda kā Dirrenmatam, bet to, kurā dzīvoju es un kuras vārds ir Latvija. Tāpēc uz skatuves galvenā varoņa lomā man nav vajadzīga muskuļu kaudze, šis jēdziens atkal izriet no Dirrenmata, bet domātājs. Luga sākas ar to, ka nacionālais varonis ir parādos līdz ausīm, nevienam viņš nav vajadzīgs… Galu galā vai tā nav šā laika pieeja – nacionālie varoņi ir tāpēc, lai viņus izmantotu īstajā brīdī, bet pēc tam normāli ieliktu bodē un tirgotu pa labi un pa kreisi? Mūsu teātris vēršas pie cilvēka emocijām, klauvē pie viņa dvēseles un sirdsapziņas. Mēģināsim to zombēšanu caursist.

– Ar Paula Putniņa lugu jūs viesojāties arī Cēsīs. Kā uzņēma?

– Ar ovācijām! Sākot no jauniešiem un beidzot ar sirmām kundzītēm. Cilvēkus tāds teātris uzrunā. Jo skatītājiem atkal vajadzīga vieta, kur pulcēties kopā, kur ar viņiem runātu godīgi un viņus cienot. Jo visdrūmākais man kā režisoram būtu atrauties no tās vides, kur es dzīvoju un kurai strādāju. Tā ir tā mana kalpība – radīt konkrētiem cilvēkiem. Es nekad nevarētu strādāt Taškentā, es nevarētu strādāt Mogiļevā. To varu darīt tikai Latvijā. Jo šeit dzīvo cilvēki, kurus es pazīstu. Manējie.

– Bet kāpēc jūsu teātra nosaukums – "Pro et contra" – tomēr svešā mēlē?

– Lai neviens neapvainojas, bet aiz šiem trim vārdiem ir dziļāks segums nekā vienkāršiem "par" un "pret". Esmu katolis. Un sākumā jau tas viss, par ko cīnās un iestājas teātris, notika latīņu valodā. Tikai pēc tam latviski. Starp citu, ļoti interesants teātris "Pro et contra" bija Polijā. Tas apzīmē arī zināmu mākslas virzienu. Teātris ir dzimis baznīcā. Teātra arhitektūra – tā ir baznīcu arhitektūra. Arī profesionālo teātri vispirms sāka spēlēt baznīcā. Tur, kur sēž draudze, bija izvietojušies skatītāji.

Reiz mises laikā pēkšņi sapratu: miljoniem cilvēku gadsimtiem te sēdējuši tāpat kā es tagad un dzirdējuši tos pašus vārdus. Un tad sajutu kādu unikālu, fantastisku kopību gan telpā, gan laikā. Nuja, "Pro et contra" nāk no latīņu valodas, no pirmajām misēm. Gadu simtiem teātris nodarbojies ar ētiskām lietām. Ar cilvēka dvēseli. Un tu pēkšņi apjaut, ka nevari to nodot un paiet malā no pienākuma paaudzēm pirms tevis.

– Šis teātris ir jūsu maizes darbs?

– Grūts darbs, kuru nevar veikt kaut kā brīvajā laikā. Tam jāveltī absolūti viss. Un tas ir vienīgais, ko patlaban daru.

– No kā dzīvo jūsu jaunradītais teātris, vai tam ir labvēļi?

– Nu, protams, gan aktieriem, gan režisoram ir gan jāpaēd, gan jāmaksā komunālie rēķini un no mākslas vien iztikt nevar.

Mums sākumā palīdzēja Rīgas dome, par ko tai ārkārtīgi liels paldies. Pēc pēdējām pašvaldību vēlēšanām domes sastāvs mainījās. Griezos pie Helmī Staltes, kultūras komitejas priekšsēdētājas, bet… sākās kaut kādas birokrātiskas spēles.

Jā, ir Valsts kultūrkapitāla fonds, kurš domāts tieši tam, lai finansētu projektus. Bet faktiski tas pārsvarā finansē valsts dotētos teātrus, kuri repertuāra izrādes sauc par projektiem, lai no fonda dabūtu naudu. Neko negribu pārmest valsts teātriem. Repertuāra teātris vispār ir mugurkauls teātra mākslai. Taču Kultūrkapitāla fonds tomēr domāts radošo projektu atbalstam. Mēs no tā saņēmām atteikumu ar formulējumu, ka viņi nav pārliecināti Dirrenmata lugas iestudējuma mākslinieciskajā rezultātā. Vārdu sakot – es, kurš jau divdesmit astoņus gadus strādāju teātrī, tāpat Svetlana Bless, Gunta Virkava, Rūdolfs Plēpis, esam tāda pagalma komanda. No vienas puses, sarūgtinājums, bet, no otras – aha, nu jau sāk nākt arī atsauksmes: uzkāpām uz varžacīm ar pirmo izrādi. Ja esi gatavs nostāties pret kaut ko, jāsaprot, ka diez vai tevi mīlēs. Protams, bez investīcijām, bez palīdzības teātris nevar eksistēt. Meklējam atbalstītājus, redzēs, kas būs tālāk. Bet interesanti: tie aktieri, kuri strādā pie otrās izrādes, to dara par velti, viņi nejautā, cik man par to maksās. Tā ir kalpošana teātra sūtībai, ko cilvēki dara savas pārliecības un iekšējas nepieciešamības dēļ. Milzīgu paldies varu teikt teātrim "Kabata", kurš mums devis jumtu un neliedz skatuvi.

VKKF atbalstīts projekts