Kaspars Goba ir dokumentālists, kurš realitāti cenšas apstādināt fotogrāfijās un kustībā to iemūžināt filmās. Jaunākā no piecām Gobas filmām Purva valsts, kas tapusi sadarbībā ar vienu no lielākajām Eiropas televīzijām ART, ir stāsts par kūdras raktuvju pilsētu Sedu un tās iedzīvotājiem. Fotogrāfijas no Sedas šobrīd ceļo pa Eiropas izstāžu zālēm, un arī filmu Kaspars pārtulkojis angļu, vācu, franču un krievu valodā, lai Sedas stāstu rādītu un stāstītu citās zemēs.
Kaspars Goba un so called īstā dzīve (6)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kad aicinu Kasparu uz interviju, viņš laiku saskaņo ar lekciju grafiku, jo rudenī sācis apgūt medicīnu. Šī izvēle lieliski raksturo Kasparu Gobu, jo, šķiet, daudzveidība ir viņa dzīves dzinējs.
Kāpēc nolēmi studēt medicīnu?
Ķēde ir loģiska, jo iepriekš biju studējis bioloģiju, tieši ekosistēmas, kas darbojas dabā. Man tās asociējās ar sabiedrības principiem un vairāk gribējās uzzināt, kas notiek indivīdā. Arī manos ceļojumos nevar apšaubīt medicīnas lietderību.
Kā starp medicīnu un bioloģiju iekļaujas kino un fotografēšana?
I don’t know . Tā ķēde ir gara. Ķēdes sākuma punkts bija lauksaimniecība. Tajā laikā man likās, ka dzīvošana laukos ir brīvība, tā ir neatkarības sajūta, ko tu realizē. Tu neesi ne no viena atkarīgs – pats audzē lopus, ievāc ražu un cel ēkas. Otra brīvības sajūta ir ceļojumi. Domāju, kur cilvēki ceļo un paši par to nemaksā. Tā ir fotogrāfija un žurnālistika. Tad 1996. gadā es sāku rakstīt "Rīgas Laikam".
Kā radās ideja filmai "Purva ļaudis"?
1997. gadā es filmēju "Viens ciems Sibīrijā" par latviešu koloniju Augšbebru ciemā. Tad nolēmu paceļot pa citām latviešu kolonijām Tomskā, Novosibirskā un Krasnojarskā. Man tur bija draugi Irkutskas dokumentālo filmu studijā. Nolēmu aizbraukt uz Magadānas zelta raktuvēm un divas nedēļas pavadīju zeltraču ciemā, tad zvejoju zivis Klusajā okeānā uz zvejas kuģiem.
Krievijas brauciens ļoti ietekmēja manu mentālo telpu, un atpakaļceļš īsti vairs nebija iespējams. Te ir lietas, ko es nespēju pieņemt. Kad atbraucu no Sibīrijas, tas mērogs, kurā latvieši redz lietas, man šķita lokāls un kaitinošs. 1998. gadā es aizbraucu uz Sedas purvu pētīt tūkstošgadīgas koku saknes kūdrā. Tur atradu dzelzceļu, kas veda uz pilsētiņu, kādā biju pieradis dzīvot Krievijas ziemeļos. Toreiz sapratu, ka par Sedu nebūs fotogrāfijas vai raksts, bet gan filma. Nogaidīju, kad tehnoloģijas palika lētākas, un 2001. gadā sāku filmēt.
Vai tev ir pastāvīga filmēšanas komanda, ar kuru sadarbojies visu filmu uzņemšanas procesu?
Komanda? Kā tu to domā? Pats esmu režisors, operators un skaņu inženieris. Reizēm post production procesā man kāds palīdz montēt vai strādāt ar tekstiem. Ir bijuši arī papildus operatori. Bet vispār vairāk negribētu filmu taisīt viens, jo tas ir diezgan mokoši. No otras puses nav citas iespējas, jo es negribu kādu citu paverdzināt tādā režīmā, kāds ir man. Reizēm piecos naktī piešķiļas, ka jābrauc filmēt. Tad lecu savā busā un pret rīta gaismu esmu jau klāt filmēšanas vietā.
Kā tapa Islandes fotoprojekts "Vasara ledus zemē"?
Uz Islandi braucu trīs reizes. Pirmo – vienkārši fotografēt, otro – kā fotogrāfs praktizēties lielākajā dienas laikrakstā, jo saņēmu Ziemeļvalstu žurnālistikas institūta balvu kā labākais Latvijas jaunais fotogrāfs. Toreiz naudas bija maz, dzīvoju teltī, lai varētu palikt ilgāk. Un trešo reizi strādāju kādā Islandes filmu studijā. Viena Islandes izstāde tikko bija Berlīnē. Vispār pēdējā gada laikā sanācis piedalīties vienpadsmit starptautiskās fotoizstādēs. Pārsvarā ar Sedas cilvēkiem. Trīs bilžu seti ceļo pa Eiropas izstāžu zālēm. Uz Londonu aizbraucu pats paskatīties savas bildes, tas bija jocīgi – savas bildes, kuras uzņemtas purvā, redzēt smalkā Londonas galerijā.
Tevi interesē panākumi?
I don’t know. Provokatīvs jautājums. Mani interesē tas, kas padara dzīvi interesantu. Šobrīd tās ir medicīnas studijas. Bet vai tie ir panākumi? Nezinu. Kā, tavuprāt, piemēram, Londonas auditorija uztvēra Sedas stāstu? Nezinu. Man likās, ka angļi neko nesaprata. Mums ir jārēķinās ar vēsturisko situāciju, kāda ir Latvijā. Uz Latviju atveda ļoti daudzus Krievijas strādniekus. Tie arī strādāja Sedas kūdras purvā. Ar filmu gribēju pievērst sabiedrības uzmanību cilvēku likteņiem, kuriem nav citu māju, kā vien Latvija. Lībekā preses konferencē es stāstīju, ka Purva ļaudis ir stāsts par minoritātēm Latvijā. Domāju, ka vācieši saprata. Runājot par Latvijas skatītājiem – dod Dievs, ka viņi aizdomājas, ka te nav tikai latviešu valsts, te vienmēr dzīvojuši daudz cittautiešu.
Vai tev kādreiz ir bijusi doma uzņemt mākslas kino?
Lai cilvēks varētu uzņemt mākslas kino, viņam ir jābūt zinošam daudzās lietās. Esmu strādājis dažādus darbus – cēlis mājas, strādājis par automehāniķi un lopkautuvē. Ir jāzina, kā dažādi cilvēki dažādās vidēs uzvedas. Var redzēt, ka kinorežisori reizēm nav pietiekamai izpētījuši reālo vidi. Tomēr so called īstā dzīve šķiet daudz interesantāka.
Es domāju, ka cilvēki Latvijā ir sakarīgi un ka viņi drīz sāks iet uz dokumentālajām filmām, kā tas ir Skandināvijā. Deviņdesmito gadu krīze ir pāri. Četrdesmitgadnieki patiesībā ir uzauguši pie ļoti labām filmām. Tā laika kinostudijas filmas ir īsta hrestomātija, meistarklase. Manuprāt, filmām jābūt ar cerību, nav tiesības cilvēkam sagruzīt dzīvi ar filmu. Protams, ja vien mērķis nav veikt kādas izmaiņas sabiedrībā.
Vai tavs kā dokumentālā režisora mērķis ir veikt kādas izmaiņas sabiedrībā?
Protams, ir muļķīgi taisīt filmas sev. Es tās radu sabiedrībai. Kaut gan tieši filmēšanas process ir tikai sev, jo tad filma ir tavā galvā. Tas ir superīgākais mirklis, bet tad jau nebūtu jēgas montēt. Montēšanas procesā gan domāju par citiem, Sedas gadījumā par latviešiem un krieviem.
Cik lielā mērā dokumentālā kino režisoram ir iespējams attēlot realitāti, nejaucoties tajā?
Viss ir subjektīvs. Mirklī, kad paņem rokās kameru, jau esi iejaucies. Varētu teikt, ka dokumentālais kino ir aktierkino ar neprofesionāliem aktieriem, kas tēlo paši sevi un kuriem par to nemaksā.
Sagatavojusi Agnese Voika