Roberts Redfords – sava ceļa gājējs (2)

„Māksliniekam ir morāls pienākums ielikt sevi savos darbos. Taču, kā tas notiek, es jums neatklāšu. Es skatītājus aicinu ieskatīties manā dvēselē, bet nekad – savā mājā vai pat savā privātajā kabinetā,” šādus vārdus kādā no retajām intervijām teicis Roberts Redfords. Jāatzīst – ļoti trāpīgs pašraksturojums. Ko tad mēs īsti zinām par aktieri? Viņš ir viena no retajām Holivudas zvaigznēm, kas pratusi veidot savu karjeru bez skandāliem. Viņš nekad nav redzēts kopā ar skaistulēm, kas divreiz jaunākas par viņu pašu. Redforda vārds nekad neparādās tajās preses slejās, kas veltītas slavenībām un viņu personīgās dzīves iztirzāšanai. Aktieris nekad nesniedz intervijas ne "New York Post", ne "People", nemaz nerunājot par Opras Vinfrijas vadītajiem raidījumiem. Tāpat mēs neko nezinām ne par Redforda pirmo sievu Lolu van Vēgenenu (precējušies no 1958. līdz 1985. gadam), ne arī par viņa pašreizējo draudzeni – vācu mākslinieci Sibillu Szagaru. Taču mēs pazīstam viņu kā smalkjūtīgu mīļāko Džonu Geigu ("Nepiedienīgs piedāvājums"), zirgu vārdotāju Tomu Bukeru ("Zirgu vārdotājs"), Džeju Getsbiju ("Lielais Getsbijs"). Tomēr Redforda karjeras ceļš nebūt nav bijis rozēm kaisīts. Tikai 30 gadu vecumā viņš guva pirmos panākumus kino. Bet līdz tam viņa dzīve bijusi haotiska un piedzīvojumu pilna. Dumpinieks un sapņotājs „Esmu uzaudzis ļoti vienkāršos apstākļos. Naudas mums nebija nekad, nemaz nerunājot par mašīnu. Trešdienu vakaros mēs devāmies uz pilsētas bibliotēku, bet sestdienās skatījāmies kino. Tāda bija mūsu izklaide. Mēs dzīvojām ļoti mazā mājiņā, un es atceros, cik izmisīgi gribēju tikt no tās laukā. Dažreiz naktī es izrāpos pa savas mazās istabiņas logu – toreiz man bija kādi pieci seši gadi. Es vēlējos būt ārā un sajust plašumu. Zvaigznes un Visums pār mani – tas bija tik nomierinoši! Un kur nu vēl grāmatas, kuras drīkstēju nest mājās no bibliotēkas! Tās galvenokārt bija varoņteikas – par Persiju, Herkulesu un citiem varoņiem. Mani aizrāva šie stāsti, šīs cīņas ar pūķiem un nezvēriem, šī pasaule, kas bija daudz reižu lielāka par manējo. Toreiz dzima mana mīlestība uz mitoloģiju,” – tā par savu bērnību stāsta Roberts Redfords. Sapņošana – tā bija viena no aktiera bērnības sastāvdaļām. Otra viņa raksturīga iezīme bija dumpīgums. Skolā zēns bija grūti valdāms, straujš un trakulīgs. Mācības viņam nesagādāja nekādu prieku, tādēļ vienīgais, kas tiešām Robertu saistīja, bija sports. Viņš lieliski spēlēja tenisu un beisbolu. Pateicoties augstajiem sasniegumiem sportā un par spīti sliktajām atzīmēm skolā, Redfordam piešķīra stipendiju studijām Kolorado universitātē. Taču jauneklis arī studiju gados nespējas atbrīvoties no saviem sliktajiem ieradumiem – sāka lietot alkoholu, neieradās uz spēlēm, un visbeidzot no universitātes tika izslēgts. „Toreiz es ar visu biju ļoti neapmierināts,” stāsta aktieris. „Taču pamazām sapratu, ka tas laupa spēkus un uzdzen garlaicību. Es jutos kā ieslīcis dziļā miegā. Es vienkārši nositu laiku, nodarbojoties ar neveselīgām lietām.” Eiropas pieredze Lai nopelnītu naudu, jaunais Redfords sāka strādāt naftas laukos Losandželosas apkaimē. Par laimi, viņam izdevās daļu nopelnītās naudas iekrāt un atļauties ceļojumu uz Eiropu, lai piepildītu vēl vienu savu vēlēšanos – apgūt Parīzē glezniecību. Redfords: „Joprojām dzīvoju atmiņās par to laiku, kad spēju vērot. Toreiz es daudz ceļoju pa Eiropu un diendienā sēdēju bāros un kafejnīcās ar zīmēšanas bloku uz ceļiem. Mājās man joprojām ir kādi 15 bloki ar simtiem skiču. Es tikai sēdēju un vēroju dzīvi, it kā tā būtu visu laiku lielākā filma. Man bija tik maz naudas, ka nevarēju atļauties apmeklēt teātra izrādes vai aiziet pasēdēt kādā klubiņā. Vēlāk, kad biju jau aktieris, es daudz ko no visa tā, ko biju redzējis kafejnīcās un bāros, izmantoju uz skatuves un kameras priekšā. Un tā es pasauli skatu joprojām – kā gleznotājs, kurš skicē cilvēkus ar kameru.” Taču jau pēc dažiem mēnešiem Redfords atgriezās Amerikā, kur 1958. gadā apprecējās ar Lolu Džīnu van Vēgenenu. Tieši viņa bija tā, kas mudināja vīru nepagriezt muguru mākslai un pieteikties Bruklinas Mākslas augstskolā. Tas bija liktenīgs solis, jo viens no skolas pasniedzējiem ieteica jauneklim turpināt studijas citā augstskolā – Amerikas Dramatiskās mākslas akadēmijā. Kas lēni nāk, tas labi nāk Šo teicienu var attiecināt uz Roberta Redforda aktiera karjeras veidošanās gaitu. 22 gadu vecumā jauneklis beidzot atklāja sevī mīlestību uz aktiermākslu. Drīz viņam piedāvāja pirmās lomas teātrī un TV seriālos. 1962. gadā viņš debitēja lielajā kino – filmā War Hunt. Tajā pašā gadā viņam piedāvāja spēlēt arī galvenās lomas vairākās teātra izrādēs. Aktiera panākumu sērija teātrī turpinājās, taču kino izpalika. Filmas, kurās piedalījās Redfords, piedzīvoja neveiksmes. Vīlies savās cerībās, viņš kopā ar sievu un mazo bērnu kārtējo reizi pagrieza muguru Amerikai un devās uz Spāniju, lai pēc kāda laika atkal atgrieztos dzimtenē, kura šoreiz viņu sagaidīja pretimnākošāk. Redforda piedalīšanās "Butčs Keisidijs un Sendansas puišelis" (1969) kopā ar Polu Ņūmenu nodrošināja aktierim vesterna varoņa slavu. Kā izrādījās, šis žanrs bija kā radīts viņa dumpinieciskajam garam. Arī nākamā filma "Sting" (1973) kļuva par hitu, bet Redfords tika nominēts Oskara balvai. Taču arī bez kovboja cepures aktieris bija pirmā lieluma zvaigzne. Par to skatītāji varēja pārliecināties tādās filmās kā "Lielais Getsbijs" (1974), "Kondora trīs dienas" (1975), "Visi prezidenta vīri" (1976), "Nesasniedzamais tilts" (1977), "Brūbeikers" (1980) un "Prom no Āfrikas" (1985). 90. gados aktieris spēlēja iekārojamu mīļāko filmās "Nepiedienīgs piedāvājums" (1993) kopā ar Demiju Mūru, "Tuvu un personīgi" (1996) ar Mišelu Pfaiferi. Kas ir tas spēks vai varbūt noslēpums, kas 30 gadus ļāvis aktierim būt par zvaigzni? „Es domāju, ka ir ļoti bīstami lauzīt par to galvu, vismaz attiecībā uz mani. Bet ir daudz tādu aktieru, kas to dara. Viņi pārvērš sevi par produktu, izmantojot moto: „Manī ir kaut kas tāds, kas interesē cilvēkus, un tātad es to pārdodu. Es pārdodu pats sevi.” Šīs zvaigznes zina, kāpēc viņas ir zvaigznes. Es vienmēr esmu centies par to nedomāt. Iespējams, ka skatītājiem ir izveidojies par mani noteikts priekšstats. Bet es cenšos par to nedomāt un arī neizdibināt, kāds tas ir. Tas vienkārši nebūtu ieteicami.” Strīda ābols – vai Redfords ir zvaigzne? Vienmēr atrodas kādi nelabvēļi, kas ar kaut ko nav mierā. Arī Robertu Redfordu ir ķērušas šādu cilvēku indīgās bultas. Asas mēles melš, ka aktierim vispār neesot talanta, proti, viņš vienkārši ir skaistulis, kas uz ekrāna atveido pats sevi pašam izdevīgās situācijās. Viņš nekad neesot centies spēlēt lomas, kas saistītas ar risku un nekad nav izgājis no sava ampluā rāmjiem. Kāpēc radies šāds priekšstats? Viens no iemesliem varētu būt tas, ka daudzus gadus Redfords spēlēja romantiskus varoņus, turklāt tādus, kas bija pasīvi mīlas lietās un reti finālā ieguva kāroto meiteni. Žurnāls "The New Yorker" rakstīja, ka Redfords, līdzīgi Kerijam Grāntam, seksapīls ir tādās ainās, kad agresors ir sieviete. Savukārt aktiera cienītāji uzskata, ka Redfords visās lomās nodemonstrējis dziļu varoņu raksturu izpratni. Žēl, ka daudzi neprotot novērtēt aktiera talanta dziļumu un viņa aktiermākslas diapazona plašumu. „Viņš nebūt nav svētais,” skaidro Sidnijs Pollaks, kurš strādājis kopā ar Redfordu septiņās filmās un draudzējas ar viņu vairāk nekā četrdesmit gadu. „Ja runa ir par to, ko domā par Redfordu cilvēki, kas par viņu nekā nezina, mans pienākums ir ieviest šajā lietā zināmu korektūru. Visus šos gadus ne prese, ne pasaule nezināja, kas vispār ir Roberts Redfords. Viņš ir minimālists. Viņam nepatīk runāt par sevi. Tāpēc katrs domā savas samaitātības pakāpē. Kad Redfords klusē, cilvēki aizpilda tukšumu ar saviem minējumiem.... Pilnīgs pretstats viņam ir Dastins Hofmans. Viņš jums atdod visu. Pilnīgi visu. Bet Redfords pusi atstāj sev kabatā. Tāpēc jūs ejat skatīties viņu vēl un vēl, cerot saņemt vēl kaut ko, taču jūs to nekad neiegūsiet.” Kā šo situāciju komentē pats aktieris? „Domāju, ka manas piesardzības pamatā ir centieni saglabāt kaut ko pašam sev. Kinoindustrija ir slavena ar spēju izjaukt pa skrūvītei personīgo dzīvi. Tā ir parazītiska industrija, tas ir netīrs bizness. Tāpēc, ja negribi palikt bez sava es, jācenšas locīt pašam savu līniju. Nekad neatdod cilvēkiem sevi visu. Viņi samaitās to, ko būsi iedevis.” Un, ja runājam par Redforda īpatnībām, tad nevar nepieminēt viņa noliedzošo attieksmi pret plastiskajām operācijām. Viņš uzskata, ka ķirurģiskā iejaukšanās atņem cilvēkam pašu galveno – daļu no viņa dvēseles. Viņpus kamerai Visus šos gadus aktieri vilinājis ne tikai darbs kameras priekšā, bet arī aiz tās. Viņš ir piecu filmu režisors un vairāku projektu producents. Kā režisors viņš debitēja ar filmu "Vienkāršie cilvēki" (1980), par kuru izpelnījās gan Zelta globusu, gan Oskara balvu. Roberts Redfords ir aktieris un režisors, kuru interesē kvalitāte. Kinopasaulē viņu uzskata par izvēlīgu un ļoti prasīgu. Viņa atveidotajam tēlam jābūt gandrīz vai varonim. Arī varoņa jēdziens Redfordam ir skaidrs un precīzi noformulēts: „Varonis ir tas, kurš it kā nav nekas īpašs, bet kuram, lūk, ir talants, kas ļauj sasniegt kaut ko vairāk. Šo talantu viņš dāvā cilvēkiem, un lielākoties pats par to arī tiek iznīcināts. Šī iznīcināšanas ideja mani vienmēr ir fascinējusi... Dž. Kenedijs, M. Luters Kings – viņi abi kļuva par atentāta upuriem, jo bija varonīgas figūras. Būt varonim ir ļoti bīstami.” 1980. gadā Redfords savā rančo Sandensā nodibināja studiju jauniem un talantīgiem filmu veidotājiem, uz kura pamata 1985. gadā izveidojās slavenais Sandensas filmu festivāls. Tā centrā ir ASV neatkarīgo aktierfilmu un dokumentālo filmu konkursa skates. Turklāt festivāls piedāvā ieskatu labākajā pasaules kino. Šis festivāls ir viena no prestižākajām amerikāņu neatkarīgā kino skatēm. Liels skaits izrādīto filmu festivālā piedzīvo pasaules un Amerikas pirmizrādi. Roberts Redfords, kurš piedalās visās pieņemšanās un pirmizrādēs, palīdz jauniem kinematogrāfistiem attīstīt radošus projektus un piesaistīt finansējumu. Kaislīgs vides aizsardzības pārstāvis Lielu daļu sava brīvā laika Redfords veltī apkārtējās vides aizsardzības jautājumu un problēmu risināšanai. Interesanti, ka viņš necenšas skaļi afišēt savu darbību šajā jomā. Jau agrā bērnībā viņš jutis nepieciešamību pēc dabas klātbūtnes. „Būdams mazs puika, es bēgu no pilsētas dabā – patvērumu es radu vai nu pie jūras, vai Losandželosas tuvumā esošajā tuksnesī, vai kalnos. Es mīlēju Rietumamerikas ainavu, tās plašumus, mežus un mākoņus debesīs. Kad kļuvu vecāks, iemācījos kāpt kalnos, braukt ar kanu laiviņu un jāt ar zirgu. Tas vairoja manu respektu dabas priekšā,” bērnības atmiņās kavējas aktieris. 1969. gadā Redfords nopirka 2500 hektāru lielu zemi Jūtas štatā. 60 hektāru lielā platībā viņš izveidojis Sandensas slēpošanas kūrortu, bet pārējo zemi nodevis dabas un pieminekļu aizsardzības pārvaldes rīcībā. Šī teritorija ir dabas aizsargājams objekts, un tajā nekad nedrīkstēs neko būvēt. Savukārt ar Sandensas kūrorta izveidošanu aktieris vēlējies radīt modeli, kas parādītu, kā harmoniski savienot atpūtu un apkārtējo dabu. Atpūtnieku rīcībā ir četri nelieli pacēlāji, kas izbūvēti tā, lai neskartu dzīvnieku un augu valsti. Koka kotedžas izvietotas mežā. Teritorijas izveidošanas laikā netika nocirsts neviens koks, pat trasēs ne. Ne velti šis kūrorts izpelnījies apkārtējās vides aizsardzības biedrību atzinību kā ekoloģiskākais slēpošanas kūrorts Amerikas rietumos. Redfords – aktieris, režisors vai apkārtējās vides aizsardzības aktīvists? Vispareizāko atbildi zina viņš pats: „Pirmkārt, es esmu mākslinieks. Būt aktierim un režisoram – tā ir mana dzīve. Taču es uzskatu, ka māksla un daba brīnišķīgi viena otru papildina. Es cenšos arī savās filmās smalkā veidā parādīt dabas nozīmi.” Protams, šāda trauksmaina dzīve ir atbilstoši jānovērtē. 2002. gadā Roberts Redfords saņēma goda Oskaru. Bet tas nebūt nenozīmē, ka aktieris ir devies pelnītā atpūtā. Viņam tas nozīmēja jaunu stimulu strādāt, kas pēdējā laikā tā kā nedaudz bija pietrūcis. Pēc dažu gadu pārtraukuma aktieris atkal ir zirgā. Viena filma ar viņa piedalīšanos jau nonākusi līdz skatītājiem, bet vēl divas ir sagatavošanā.