Žurnāliste un arī rakstniece Elita Veidemane vienmēr bijusi drusku dumpiniece — atklāti sakot un rakstot to, ko domā. Un, šķiet, sabiedrības viedoklis viņu nekad īpaši nav uztraucis.
Elita Veidemane atklāj kārtis.
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tā jau bija ar viņas pirmo grāmatu "Vīrieši manā mūžā", kas sacēla gana lielu ažiotāžu, lai gan nekas ļoti sensacionāls tajā nebija atrodams. Jādomā, tikpat lielu sabiedrības interesi izraisīs arī viņas jaunākais darbs — grāmata "Raimonds Pauls. Leģenda rudenī", kas šonedēļ parādījusies grāmatveikalos, jo maestro tautā vienlīdz tiek mīlēts un arī neieredzēts. Protams, sarunā neizbēgama bija arī politikas tēma, jo Saeimas vēlēšanas un nākamā valdība patlaban ir visu uzmanības centrā. — Vai grāmata par Raimondu Paulu ir loģisks turpinājums grāmatai "Vīrieši manā mūžā"? — Jā, jo, kad iznāca šī grāmata, tajā viena nodaļa bija par maestro. Izdevniecības cilvēkiem tā patika, un viņi lūdza, vai es nevarētu uzrakstīt arī grāmatu. Tas man bija liels pagodinājums, jo rakstīt par maestro — tas ir milzīgs darbs un arīdzan atbildība. Tā kā es šo cilvēku ārkārtīgi mīlu un cienu, uzskatu, ka par viņu vajadzētu būt vismaz piecām grāmatām. — Vai grāmatā būs kaut kādas sensācijas? — Nezinu, vai tās būs sensācijas, turklāt — ko tad īsti mēs par Paulu zinām? Neko. Zinām, ka viņš ir komponists, izpildītājs, ka viņam ir sieva Lana un ka viņš brauc koncertēt ne tikai pa Latviju, bet arī uz Maskavu un Ameriku. Visas intervijas, kas ar viņu ir bijušas, tajā skaitā arī manas, — protams, tās paver kaut kādu mazu lappusīti viņa tā brīža dzīvē. Grāmatā būs nopietnas lietas. Teiksim, Paula šķietamais kon- flikts ar Jaunatnes teātri 90. gadu sākumā bija ļoti ass, bet tolaik par to medijos nezin kāpēc tika lamāts vienīgi viņš. Kāpēc tolaik netika apskatīta konflikta otra puse — Ādolfa Šapiro loma visā tajā? Toreiz viņš it kā bija cietējs, bet, šo konfliktu aplūkojot no otras puses, viņš tāds cietējs nemaz nebija. Pauls pats par to runā ļoti maz, bet grāmatā ir arī citu cilvēku viedokļi. Ir sarunas ar dažādiem cilvēkiem — ne tikai ar tiem, kas mīl Raimondu Paulu, bet arī ar tiem, kas nemīl, kam pret viņu ir kaut kādas pretenzijas. Piemēram, ar Zigmaru Liepiņu, kas kādreiz kopā ar Paulu spēlēja grupā "Modo". Viņi savulaik sastrīdējās, bet, pal-dies Dievam, tagad abi viens pret otru ir pietiekami toleranti un neapvainojoši, lai gan konflikts jo-projām jūtams cauri. Saruna ar Liepiņu, manuprāt, ir ļoti svarīga. Protams, svarīgas ir visas sarunas — arī Asnates Smelteres atmiņas par 60. gadiem, kad Pauls kopā ar Rīgas Modeļu namu braukāja pa visu Padomju Savienību, spēlēdams klavieres, kad Modeļu nama meitenes staigāja pa mēli. Šo laiku — 60. gadu beigas un 70. gadu sākumu — atceras arī Margarita Vilcāne un Večella Varslavāne, un šie senie, manis aprakstītie laiki nekādā veidā neatkārto to, ko savulaik savā grāmatā rakstījis Jānis Peters. — Vai grāmata būs jauns skatījums uz maestro? — Katrs cilvēks skatās un raksta no jauna. Te vēl nāk priekšā politikas laiks — tas, ka Pauls tagad iestājies Tautas partijā. Kad viņš to izdarīja, grāmata jau bija pabeigta, tāpēc neko daudz es tur nevarēju un arī negribēju mainīt, jo uzskatu, ka tā ir tikai viņa darīšana. Grāmatā esmu paudusi savu uzskatu par partiju tieksmi viņu izmantot — bez šaubām, tā bija gan Jaunās partijas laikā, gan arī tagad. Jo Pauls ir ārkārtīgi populāra personība, cilvēki viņam uzticas un saka: ja jau Pauls ir tajā partijā, par šo partiju jābalso. — Kāpēc grāmata saucas "Leģenda rudenī"? — Tāpēc, ka Pauls neapšaubāmi ir leģenda, lai gan grāmatā viņš pats saka: es neesmu nekāda leģenda, to izdomājuši žurnālisti; tajā skaitā arī es… Nu ja, viņš jau pats neteiks, ka ir leģenda — tas būtu drusku nekautrīgi. Ar ko daudzviet pasaulē asociējas Latvijas vārds? Ar prezidentiem, ar Ministru prezidentiem? Nē, šis vārds asociējas ar Raimondu Paulu. Bet "rudenī" — ne tikai tāpēc, ka grāmata iznāk rudenī, bet arī tāpēc, ka jebkuram cilvēkam dzīvē pienāk rudens, un maestro uzskata, ka ir savas dzīves rudenī. Un viņš tā — bez raudulīgām emocijām — atzīst, ka ir rudens, un uzskata, ka Dievam varēs paskatīties acīs godīgi — bez nožēlas, bez bailēm. — Kā bija strādāt kopā ar maestro? — Mēs tikāmies daudz un bieži, un strādāt bija grūti, jo par sevi viņš stāsta nelabprāt. Taču, cik jutu, viņš man uzticējās, jo nekad neesmu ar saviem rakstiem viņu pievīlusi, nekad neesmu izdarījusi kādu dunča dūrienu. Galu galā man bija jāizrokas cauri avīžu kalniem (sākot ar 60. gadiem), jāizrunājas ar daudziem cilvēkiem. Tas bija grūti, bet interesanti, un man ir ļoti žēl, ka grāmata ir pabeigta, jo es varētu rakstīt vēl un vēl. — Par ko balsojāt jūs un kādu saskatāt nākotni? — Es atbalstīju un atbalstu Zaļo un Zemnieku savienību, tāpēc biju intensīvi pievērsusies priekšvēlēšanu kampaņai — mēs trijatā vai četratā (Aivars Brīze, Eduards Pāvuls, mana māsa Raimonda Vazdika un es) braukājām apkārt pa Latviju ar koncertiem. Protams, par šo partiju arī balsoju, un man nav kauns atzīties, ka viņus atbal-stīju, jo esmu "zaļa", un galu galā mēs neviens neesam aristokrāti, bet esam cēlušies no zemniekiem. Tas ir absurds, ka PCTVL — šī glumā promaskaviskā partija — guva šādus panākumus. Tas ir tāpēc, ka krievvalodīgajai auditorijai nebija gandrīz nekādas informācijas par pārējām partijām, viņi sa-prata, ka tā ir krievu partija, un automātiski par to balsoja. Kaut gan — ko šī partija ir izdarījusi, izņemot to, ka viņi nemitīgi grūž priekšā Rubiku un ka Jurkāns ir bijis pie Putina? Neko. Un arguments, ka viņi aizstāv cittautiešus, ir demagoģija augstākajā mērā. Tāpēc ceru, ka visām labējām partijām, kuras tikušas Saeimā, būs pietiekami daudz prāta, lai atstātu PCTVL ārpus koalīcijas un lemšanas iespējām. Kaut gan, skatoties uz dažu biedru pērkamību un pārdodamību, ir pilnīgi iespējams, ka var vienoties arī ar PCTVL, lai būtu tā saucamā stabilā valdība, lai būtu labi gan Maskavai, gan Briselei. Es ļoti negribu, lai Zaļo un Zemnieku savienība paliktu opozīcijā — tad nebija vērts šos divus mēnešus cīnīties, jo cīņa bija ļoti smaga. — Varbūt kādreiz varētu tapt jūsu grāmata par politikas aizkulisēm? — Man ir nodoms, ko esmu pārrunājusi ar izdevējiem, — es varētu uzrakstīt grāmatu par laikrakstu "Atmoda". Tur aizkulišu varētu būt pietiekami, un, piesais-tot klāt laiku, kas notiek tagad un notika toreiz, varētu būt ļoti interesanti. Vienmēr esmu uzsvērusi, ka cilvēka daba nemainās: tikpat nodevīga vai godprātīga, cik toreiz, tāda tā ir tagad, kāda varaskāre bija toreiz, tāda tā ir tagad. Mainās personālijas, bet ne cilvēka daba.