Fotogrāfs Aleksandrs Sokolovs portālā «Facebook» publiskojis ierakstu, kurš izraisa apbrīnu, kaut gan par cilvēcību un uzmanību nevajadzētu just apbrīnu, tai būtu jābūt pašsaprotamai lietai. Katram noteikti ir bijušas situācijas, kad būtu bijis vajadzīgs iejaukties, vajadzēja palīdzēt, bet tu to neizdarīji. Bija jāsteidzas vai kāds cits iemesls. Pēc tam vienmēr ir pretīga sajūta. Tu domā: nu tur noteikti kāds cits palīdzēja, kāds cits izsauca ātros. Jūties kā mēsls.
Es sen jau esmu ieviesis sev dzelžainu noteikumu: kad redzu ārkārtas situāciju, es atlieku visas darīšanas un aktīvi mēģinu iejaukties un palīdzēt. Un man vienalga, ko par mani padomās vai es kādam patraucēšu. Es nekad, nekad negribu nožēlot, ka varēju palīdzēt, bet nepalīdzēju.
Pirms stundas bija kārtējā reize, kad man vajadzēja parādīt savu aktīvo pozīciju. Braucu pa Avotu ielu - nav labs «rajončiks». Skatos, cilvēks guļ uz braucamās daļas ar seju augšup. Mašīnas, kuras bija pirms manis, vienkārši apbrauca viņu un pat nepiebremzēja.
Es apstājos uz trotuāra un pienācu pie tā čaļa. Viņš bija pie samaņas. Vīrietis apmēram 40 gadus vecs. Vienkārši guļ un skatās debesīs. Nekādas traumas pazīmes nevar redzēt. Mēģināju parunāt, bet viņš nereaģēja. Iespējams, viņš ir dzērājs vai narkomāns. Nezinu. Es uzmanīgi paņēmu viņu aiz pleciem un aizvilku prom no braucamās daļas.
Pie manis pienāca kaut kādi trīs vīrieši un teica, ka nevajag saukt ātro palīdzību, jo tie izsauks policiju. It kā viņš pats bija vainīgs un pats uzprasījās. Mani tas pārsteidza un uzvilka. Es pats paliku nedaudz agresīvs. «Čo, ahueļi, čto ļi?» - skaļi paprasīju un nospiedu 112. Man bieži ļoti palīdz, kad runāju skaļā, stingrā un pārliecinošā balsī.
Es maksimāli konkrēti aprakstīju situāciju. Dispečers teica, ka tūlīt atbrauks mašīna. Mēģināju uzzināt no tiem vīriešiem kaut kādu informāciju, bet viņi pateica, ka neko nezina, šeit ir nejauši un ātri aizgāja prom. Es nepakautrējās viņus nofotografēt visādam gadījumam.
Nekad nedrīkst braukt prom. Vienmēr vajag sagaidīt ārstus kopā ar cietušo. Ja viņš ir adekvāts, tad var pasēdēt viņam blakus un parunāt - jo, kad cilvēkam ir sūdīgi, viņš jūtas vientuļš un pamests. Bet šoreiz cilvēks nereaģēja, tāpēc es vienkārši stāvēju blakus.
Nepagāja pat 5 minūtes, kad sadzirdēju sirēnu. Ārsti pienāca pie vīrieša un pēc mirkļa pateica: «Paldies, Aleksandr, jūs varat iet.» Tagad visu vakaru man ir pilnīga eiforija no tā, ka visu izdarīju pareizi. Ka nepabraucu garām un ka rīkojos kā aktīvs pilsonis. Tā ir fantastiska sajūta! Jūtu, ka no manis vismaz kaut kāda jēga tomēr ir!
Tas ir ļoti neliels gadījums, kurš atņēma man tikai 15 minūtes. Es tikai gribēju pateikt, ka nedrīkst būt vienaldzīgs. Cilvēkiem ir jāpalīdz otram! Man visa diena bija pelēka, bet šobrīd es jūtos fantastiski!!!
