Pagājušā gada nogalē Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais diriģents Karels Marks Šišons un izcilā latviešu operdziedātāja Elīna Garanča kļuva par meitiņas Katrīnas Luīzes vecākiem. Intervijā SEJĀM Šišons stāsta, ka meitiņai mācīs latviešu un angļu valodu, un atklāj savas dzīvesbiedrenes lietotos mīļvārdiņus.
Pagājušā gada nozīmīgākais notikums jūsu dzīvē bija kļūšana par tēvu. Kādas bija sajūtas pēc meitas piedzimšanas?
Izjūtu lielu prieku un atbildību par savu meitu un par to, ka mums kā ģimenei ir sākusies jauna dzīve.
Vai Katrīna Luīze ir līdzīgāka jums vai Elīnai?
Tas atkarīgs no tā, kam jautā – mātei vai tēvam… Domāju, ka viņai ir mātes acis, bet tēva sejas vaibsti.
Kāda mūzikai meitiņai patīk un, vai to dzirdot, viņa reaģē?
Katrīna Luīze iemieg, skanot mūzikai, īpaši viņas mātes balss ierakstiem… (Smejas.) Tāpēc domāju, ka viņa uz mūziku reaģē diezgan atsaucīgi, taču mūsu nodoms nav viņu iedrošināt mūziķes karjerai.
Meitai mācīsiet visas valodas – spāņu, angļu un latviešu? Daži latviešu mākslinieki ir teikuši, ka saviem bērniem nemācīs latviešu valodu, jo tai nav perspektīvas...
Viņai tiks mācīta angļu un latviešu valoda kā galvenās valodas. Angļu un latviešu valoda ir viņas mantojums, un viņai jādod iespēja to apgūt. Spāņu valoda nāks vēlāk – varbūt…
Līdz šim nekur nav bijusi redzama neviena jūsu meitiņas fotogrāfija. Vai to esat darījuši apzināti?
Man ļoti žēl, bet mēs ar Elīnu esam nolēmuši presei fotogrāfijas nesūtīt. Ja meklēsiet internetā vai starptautiskajā presē, neatradīsiet nevienu fotogrāfiju ar mūsu meitu, tāpēc neuztveriet to personiski. Mēs vēlamies pasargāt meitu no publikas uzmanības, cik vien iespējams ilgi, tāpēc lūdzam to respektēt.
Kādreiz spējāt iedomājies, ka jūsu sieva būs latviete?
Pirms vienpadsmit gadiem, kad Rīgā ierados pirmo reizi, biju jau gandrīz precējies, un man nudien nelikās, ka dzīve varētu pavērsties citādi. Nevajag jau iedomāties, ka līdz Elīnai manā dzīvē nav bijušas citas sievietes... Taču dzīvē mēdz gadīties visādi.
Varat izstāstīt mūsu portāla lasītājiem, kā iepazināties ar Elīnu?
Tas bija šeit, Rīgā, kad abi muzicējām kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, un tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ man šis orķestris ir tuvs. Starp citu, pašā pirmajā brīdī tas kontakts nemaz nebija tik labs, kā varētu iedomāties, taču šī situācija diezgan ātri mainījās uz labo pusi. Nekāda romantiskā mūsu iepazīšanās nebija; drīzāk var teikt, ka mūs saveda kopā darbs...
Turklāt, kopš abi esam publiskas personas, arī mūsu emocijas vairs nav tikai mūsu privātā lieta vien, un ar to mēs arī rēķināmies. Tāpat kā ar to, ka iznāk dzīvot vairākās valstīs – Latvijā, ko noteikti uzskatu par savām mājām un kur maksāju nodokļus, arī Malagā, kur ir mūsu vasaras māja, un reizēm satiekamies arī Amerikā.
Kad abi esat kopā kādā no savām mājām Latvijā vai Spānijā, kā tiekat galā ar tīri praktiskajām lietām – piemēram, ēst gatavošanu un kreklu gludināšanu?
(Sirsnīgi smejas.) Man galīgi negribētos radīt par sevi nepareizu iespaidu, taču ar tik saspringtu dzīves ritmu, kāds ir mums, esam atraduši cilvēkus, kas tiek galā ar visām šīm lietām. Jo, lai kā gribētos, nav īsti iespējams pēc trīs nedēļu koncerttūres ierasties mājās un mazgāt sakrājušos veļu...
Protams, es reizēm pagatavoju pusdienas, un arī Elīna ir ļoti laba pavāre, taču Spānijā ir tik liela iespēja aiziet uz kādu no daudzajiem restorāniem un kaut ko nobaudīt no mūsu garšīgās un daudzveidīgās virtuves, ka daudz labprātāk dodam priekšroku šim variantam – tas mums liekas daudz pievilcīgāk. To varbūt ir grūti iztēloties, taču pēc tam, kad mēnesi esmu bijis prom no mājām, galīgi vairs negribas ne gatavot ēst, ne darīt citas tikpat prozaiskas lietas. Vienkārši gribas atvilkt elpu un atpūsties no ikdienas rūpēm.
Jau desmit gadus esat sadarbojies ar mūsu orķestri. Vai atminaties, kā šī sadarbība sākās?
Tā īsti vairs ne, bet varu mēģināt izstāstīt. (Smaida.) Jūsu orķestris, šķiet, rīkoja koncertturneju Spānijā, un es uzaicināju mūziķus spēlēt slavenajā Gibraltāra alā ierīkotajā koncertzālē. Taču toreiz diemžēl mums nebija laika samēģināt, tādēļ atradām kompromisu un koncertu sarīkojām Rīgā. Tā arī bija mūsu pirmā sadarbība.
Nekādā gadījumā negribu teikt, ka tolaik orķestris būtu slikts, taču tagad tas katrā ziņā ir daudz labāks un atbilst tam, kādam būtu jābūt modernam simfoniskajam orķestrim. Protams, lai gūtu panākumus, ir jābūt ārkārtīgi organizētam, un varu palepoties, ka es tāds esmu.
To esat panācis ar despotiskiem paņēmieniem vai tomēr mierīgu pārrunu ceļā?
Kombinēju abas metodes. (Smejas.) Šis darbs neapšaubāmi bijis sarežģīts, jo bieži vien nācies izdarīt ļoti smagu izvēli, kurai nu nekādi nevarēja būt pozitīvs iznākums. Nu nevar orķestrī izdarīt visiem pa prātam! Vienmēr esmu vispirms mēģinājis iet to vieglāko un labāko ceļu, taču ne vienmēr tas bija iespējams, tādēļ nācās rīkoties citādi. Tā ir liela kļūda, ja kāds domā, ka man patīk tas, ko reizēm ir nācies darīt... Bieži vien tās lietas, ko esmu darījis orķestra labā, ir nākušas man pašam par sliktu. Taču es neko nenožēloju.
Jums ir izdevies apgūt latviešu valodu vismaz tik daudz, lai mēģinājumos ar mūziķiem sarunātos latviski?
Man ļoti patīk gan mācīties latviešu valodu, gan kaut ko orķestrim pateikt latviski. (Smaida.) Atceros, kad pirmoreiz ierados Rīgā, daļa orķestra mūziķu labāk saprata vācu valodu, daļa – angļu valodu; tagad lielākā daļa tīri labi var kontaktēties angliski. Savulaik biju nolēmis latviešu valodu apgūt tādā līmenī, lai ar orķestri varētu runāt tikai latviski, tomēr sapratu – tas būs lāča pakalpojums mūziķiem, jo orķestra panākumi ir atkarīgi no sadarbības ar ārzemju diriģentiem. Jebkuram orķestrim, kas grib gūt panākumus, ir jāmāk kontaktēties ar angliski runājošu diriģentu. Turklāt maniem plāniem apgūt latviešu valodu diemžēl par sliktu nāk mana milzīgā aizņemtība gan pirms, gan pēc ierašanās Rīgā, tālab valodas apgūšanai nepaliek pārāk daudz laika.
Varbūt jums tomēr ir kāda mīļa frāze latviešu valodā, ko mēdzat lietot?
Diezgan daudzas frāzes esmu iemācījies no savas mīļotās sievas: piemēram, «cūka» vai «rešņukiņš». (Sirsnīgi smejas.) Šos vārdus gan saziņā ar orķestra mūziķiem neizmantoju.
Esat ļoti aizņemts, jo bez mūsu orķestra esat kļuvis par vairāku citu orķestru diriģentu. Vai jūsu saspringtajā dienaskārtībā atliek laiks arī kādam vaļaspriekam?
Man ļoti patīk braukt ar savu sporta auto. Pa Spānijas ceļiem reizēm atļaujos traukties ar 150 kilometru lielu ātrumu, un tas ir lielisks veids, kā atvēsināt smadzenes! Pa Latvijas ceļiem gan to neatļaujos, un man nemaz šeit nav mašīnas.
Bet dienaskārtība ir samērā vienkārša: parasti ceļos agri – piecos vai sešos no rīta, tad studēju mūzikas partitūras, pēc tam ir mēģinājumi un vakaros, protams, koncerti. Kad ierodos Rīgā, ļoti daudz laika paralēli mākslinieciskajām lietām aizņem dažādas tikšanās, apspriedes, intervijas – pienākumi, kas nav saistīti ar mūziku. Tagad arī klāt nākušas rūpes par meitiņu.
Esat precējies ar latvieti, bieži iegriežaties Rīgā, diriģējat mūsu orķestri. Vai esat Latvijas patriots?
Absolūti! Esmu pārliecināts, ka mana rīcība runā vairāk nekā vārdi: klausītājus ārpus Latvijas esmu iepazīstinājis ar latviešu komponistu skaņdarbiem: Dārziņa Melanholisko valsi, Andra Dzenīša skaņdarbu «Ledus», Bruno Skultes sacerējumiem... Bet par to, vai esmu Latvijas patriots, labāk lai spriež citi.
Orķestris vēlas turpināt sadarbību ar jums. Vai esat atrisinājis domstarpības ar Kultūras ministriju?
Domāju, ka esam nākamajā sezonā izveidojuši ļoti līdzsvarotu un daudzveidīgu programmu. Mans nodoms ir uzturēt augsto līmeni, ko esam sasnieguši, un tas jau pats par sevi ir liels izaicinājums, ņemot vērā Latvijā joprojām valdošās finansiālās grūtības.
Attiecībā uz Kultūras ministriju varu teikt, ka šobrīd situācija ir stabila, taču jautāt, vai situācija ar Kultūras ministriju ir ok, ir tas pats, kas jautāt, vai situācija ar pašreizējo valdību un politisko dzīvi Latvijā ir ok. Mēs visi zinām, ka nekas nav stabils, un tā ir problēma – kamēr politiskā dzīve nebūs stabila, tikmēr arī pati valsts nebūs stabila.
