Vai, lūdzu, varat atgādināt mūsu portāla lasītājiem, kur meklējami Baleta festivāla pirmsākumi?

Ap 1995.gadu kopā ar vienu dāņu dejotāju rīkojām labdabības koncertu Tivoli, Dānijā, vācot līdzekļus mūsu baletskolai un dejotājiem senioriem. Šis pasākums izdevās, tādēļ nolēmu riskēt, un 1996.gadā organizēju pirmo Baleta festivālu. Tiesa, nācās pat uzklausīt jautājumus «Bet kāpēc mums tas ir vajadzīgs?!» (Klusē.) Šīs lietas būtību un sūtību nesaprata pat atbalstītāji...

Zinu, ka tā tagad domā daudzi atbildīgi cilvēki un amatpersonas, bet es jau nestrādāju viņiem – es strādāju tiem cilvēkiem, kam ir vajadzīga kultūra. Un joprojām gribu vilkt visdažādāk domājošos cilvēkus tieši pie šī mākslas veida. Jo citādi vairs mums vispār nekā nav,

viss taču ir likvidēts: gan Muzikālais teātris, kur bija ļoti spēcīgi dejotāji, gan ansamblis «Daile»,

kur pamazām sāka iestudēt mūsdienu horeogrāfiju... Bet tas jau nebija mums vajadzīgs! (Nopūšas.) Mēs iznīcinājām visu, bet kaut ko nodibināt vietā ir ļoti grūti!

Tagad attieksme, cerams, ir mainījusies?

Ko jūs! Tagad, kopš 21 neatkarības gada, mēs nevaram neko panākt un pārliecināt cilvēkus, ka šis mākslas veidojums – balets – ir nepieciešams. Horeogrāfija ir, dejotāji ir, baletskola darbojas, Mūzikas akadēmijas horeogrāfija strādā, Olgas Žitluhinas dejas kompānija arī darbojas, apmācot jaunos māksliniekus, bet – nekas nenotiek. Nekāda atbalsta vēl joprojām nav!

Šķiet, tas jums sagādājis ne mazums rūgtuma.

Jā, man ir rūgtums! Bet laiku pagriezt atpakaļ nevar. (Domā.) Tikai tāpēc radās šis festivāls – tā ir saikne starp pasaules dejas mākslas elpu, lai mēs šeit saprastu, kas notiek, kur ir vērtības, ko gaida no šīs mākslas, un lai neaizmirstu, kas ir deja un balets. Mēģinu to visu noturēt septiņpadsmito gadu, bet, vai būs astoņpadsmitais festivāls, to es jums šobrīd nevaru pateikt.

Kur smeļaties to spītību, kas jums to visu liek darīt un turpināt?

Nu laikam man ir šāds liktenis nolemts, ka es bez tā nevaru. Ja cilvēkus gribu turpināt izglītot, tad man tas ir jādara. Man ir divas augstākās profesionālās izglītības, taču šajās profesijās darbu nevaru atrast. Tādēļ rīkoju Baleta festivālu, liekot tajā iekšā visas savas radošās ieceres, cik nu tas iespējams. Tā ir tā saikne ar deju, baletu, tas ir mans turpinājums.

Jums ir skaidrojums, kādēļ ir cilvēki, kas šo festivālu joprojām uzskata par nevajadzīgu?

Nezinu, vai man ir skaidrojums. Acīmredzot tā ir neticība, un sabiedrība vēl joprojām nemainās. (Ironiski smaida.) Kaut arī tajā pašā laikā cilvēki saka: tas ir fantastiski, tas ir brīnišķīgi, visiem tas ir vajadzīgs, visi saka – atceries, kā bija tajā un tajā gadā... Un bija tādi emocionāli pasākumi un notikumi... (Kādu brīdi klusē.) Šogad Rīgas dome ir pieslēgusies festivāla rīkošanai, bet tā bija liela cīņa. Un galu galā – tas ir Rīgas festivāls! Bet

cīņa viena lata dēļ ir briesmīga, šiem cilvēkiem neapzinoties, ko tas nozīmē – izveidot starptautisku festivālu.

Te nebrauc viens cilvēks kaut ko ieklepot mikrofonā vai iečivināt kādā instrumentā. Tas ir ļoti smags process – tur ir deja, skatuve, visi noteikumi... Bet nu...

Vismaz gandarījums par sešpadsmit jau notikušajiem festivāliem jums ir?

Jā, bez šaubām, tas ir izcils notikums, liels emocionāls pārdzīvojums. Katrs festivāls ir ļoti radošs darbs un process, ir iesaistīti vesela komanda, un visa Latvija arī zina, ka ir šāds festivāls. Tas ir interesanti un patīkami, un tomēr – ar patikšanu vien nepietiek. (Klusē.) Katru gadu to saku: jebkurā citā valstī, kur taisa līdzīgu festivālu, apmēram 65-70 procentu ir valsts vai pašvaldības finansējums, pārējo naudu piemeklē klāt. Man katru reizi jāpierāda sava vajadzība un sava taisnība. Bet - kā?

Tikpat labi to var izdarīt, runājot ar telefona stabu, un tas ir diezgan briesmīgi.

Īpaši ņemot vērā, ka šis festivāls ir pietiekami labi pazīstams Eiropā, Amerikā un citur pasaulē.

Tieši tā, un man ir ļoti daudz piedāvājumu, ko vajadzētu šeit parādīt, cik interesanti un radoši cilvēki strādā citur. Bet pie mums, kā es saku, vēl aizvien ir «apburtā princese» vai «gulošā princese»...

Kas varētu būt tas princis, kas viņu pamodina?

Un tomēr – festivāls būs, un arī šogad ir brīnišķīga programma. Kas ir tās «odziņas», ko cilvēkiem pavisam noteikti vajadzētu nobaudīt?

Manuprāt, «odziņa» ir gandrīz katrs pasākums – lielāks vai mazāks. Smags un ļoti interesants projekts ir galā koncerts Latvijas Nacionālajā operā 30.aprīlī, jo tur nevar tā – uzvest uz skatuves pašdarbniekus vai amatierus, jo vai nu ir īsta māksla, vai arī labāk nerādīt neko.

Man ir svarīgi, lai šis koncerts būtu labā līmenī.

Šogad tajā piedalās Amerikas labākie baleta mākslinieki, Portugāles pirmie dejotāji, pirmo reizi būs Filipīnu dejotāji – divi brīnišķīgi dejotāji un, man liekas, augumā mazākie dejotāji, kādi Latvijā jebkad bijuši. (Smaida.) Būs pārstāvēta Lietuva un Igaunija.

Festivāla izskaņā 28.maijā Latvijas Nacionālajā operā pirmo reizi Baltijā savas Eiropas tūres ietvaros uzstāsies populārā ASV dejas kompānija «Eilijs II» (Ailey II), kuras pamatsastāvā ir 12 dejotāji un kuri jau ar lieliem panākumiem pierādījuši sevi visā pasaulē. Par viņiem man prasīja - kā jūs šos dejotājus dabūjāt uz Latviju? Tas nevar būt! (Pasmaida.)

Vispār šādi es varētu uzskaitīt ilgi un dikti: mums ir vairākas lieliskas izstādes, ir filmas, un visu to vislabāk izpētīt festivāla mājaslapā. Darbojamies plaši, lai būtu interesanti un aizraujoši visiem, nevis tikai kādai cilvēku grupai.

To klausoties, šķiet, ka tomēr jūtaties gandarīta.

Jā, tomēr man aizvien šķiet, ka, iespējams, mūsu valsts šādam festivālam nav gatava. Varbūt valsts to nevar izdarīt, jo nav līdzekļu? Jo dažkārt līdzekļi aiziet tādām lietām, par ko nevar saprast – uz kurieni, kāpēc un kādēļ?... Esmu runājusi ar Kultūrkapitāla fondu, kas ir tā iznīcināts, kur ir iekšējās sadalījuma problēmas.

Tas ir ļoti smags jautājums, kas būtu jārisina kādam ļoti gudram un ļoti gaišam cilvēkam,

lai bumba netiktu sista tikai vienos vārtos, bet būtu plašāks darbības lauks un sadalījums – citādāks.

Kas ir tie cilvēki, uz kuriem varat paļauties, kad jums nav viegli?

Jau septiņpadsmito gadu strādāju kopā ar Gaidu Barisoni. Man liekas, ka esam saaugušas kopā, jo saprotamies no pusvārda un esam kopā izēdušas pudu sāls. Tas man ir ļoti svarīgi - tāpat kā pārējās komandas atbalsts. Tie ir cilvēki, kas darbos iesaistās pirms festivāla, un es viņiem esmu ļoti pateicīga. Un, protams, tikpat svarīga ir mana ģimene un mani tuvie cilvēki. Kas mani vēl atbalstītu, ja ne viņi?