Dziedātājs Andris Ērglis jau kādu laiku vairs tik aktīvi nav redzams preses izdevumos, koncertos, tas viss tāpēc, ka mākslinieks tver mirkli un nemēģina mākslīgi ko radīt. Gaida īsto mirkli, kad atnāks vajadzīgās lietas.
Andris Ērglis: «Lai ko mainītu valstī, bagātajiem ir jāsāk dalīties ar nabagajiem»
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šobrīd mākslinieks Andris Ērglis gatavojas jaunam mūzikas ciklam, kurā dziedās Jāņa Petera vārdus, kurus pavadīs Jāņa Strazda mūzika.
«Es joprojām svinu Jāņa Petera septiņdesmit piecu gadu jubileju, kam par godu dziesmu cikls bija pagājušajā gadā, šogad viss turpinās, strādājam pie jauna cikla, kurā piedalīsies divi solisti, viens no tiem būšu es un otra, ja viss izdosies kā plānots, būs Ance Krauze. Mums palīdzēs koris no Liepājas ar nosaukumu «Laiks». Dziesmu cikls būs stāsts par latviešiem aizbraucējiem, palikušajiem un atbraucējiem,» stāsta Andris.
Andris ir ne tikai Latvijas, bet arī savas pilsētas Liepājas patriots, tāpēc viņš vēl nav pārcēlies dzīvot uz Rīgu, kas daudzos gadījumos būtu ērtāk un izdevīgāk, bet joprojām ir Liepājas iedzīvotājs.
«Es nemelošu - bieži vien prātā iezogas domas par aizbraukšanu, bet ne tādu uz visiem laikiem, bet, teiksim, uz 3 - 4 mēnešiem, lai saprastu, kā viss notiek citur, padzīvotu citā vidē, gūtu iespaidus. Sanāk jau bieži vien aizbraukt pie angļiem vai īriem ciemos,» nosaka Andris.
Andris bēdājas, ka daudziem nav iespējas uz mirkli aizbraukt no valsts un atgriezties, ka ir cilvēki, kuri dodas prom viena vienīga iemesla dēļ – lai izdzīvotu!
«Ja runājam par to, kas liktu aizbraucējiem atgriezties, es to vairāk pat nezinu, viss ir novests tik tālu, mūsu finansiālā stāvokļa hierarhija, kad esi vai nu bagāts, vai nabags, vidusceļa kā tāda nav. Ceru, ka tie, kas aizbrauc, atrod savu prieku, protams, Latvija vienmēr būs viņiem sirdīs un nav forša sajūta strādāt citam un maksāt nodokļus citai valstij, bet, ja tas palīdz izdzīvot un vēl arī dzīvot...» aizdomājas Andris.
Andris smejoties saka: lai ko mainītu mūsu valstī, bagātajiem ir jāsāk dalīties ar nabagajiem.
«Es neko mākslīgi neplānoju. Tad sajuktu prātā, protams, ir labi apzināties, kas notiks pēc gada, mēneša, bet to nevajag darīt mākslīgi, ir jādzīvo šim mirklim. Es tveru mirkli, nemēģinu neko mākslīgi radīt, ķert un grābt, gaidu, kas atnāks, un parasti ir atnācis tieši tas, ko vajag,» apmierināti nosaka Andris.
Andris atklāj, ka arī karjeras ziņā vadās pēc tāda paša principa, nekrīt un neģībst, lai gūtu panākumus.
«Karjera man nav pats būtiskākais. Nav tā, ka viss, ko daru, ir 150%, lai viss izdodas karjeras ziņā. Ja sanāk, tad sanāk, ja nesanāk, tad nesanāk, tāda ir dzīve,» nobeidz Andris.