Jānis Ogle nelielās lomās ir redzams simtgades filmās “Baltu ciltis”, “Nameja gredzens” un “Tēvs Nakts”, kā arī parādīsies “Dvēseļu putenī” un “Jelgavā ‘94”, taču ilgus gadus viņš Latvijas šovbiznesā bijis pazīstams kā dzeltenās preses pārstāvis. Sarunā ar TVNET viņš atklāja, kāda bijusi viņa darba ikdiena.
Klau, mēs tevi Latvijā pazīstam ne tikai kā aktieri, bet pirmām kārtām kā dzeltenās preses pārstāvi!
Jā. Pēc vidusskolas aizgāju studēt uz Latvijas Universitāti, sāku strādāt “Neatkarīgajā avīzē” uz “kriminālajiem”. Sākumā arī žurnālā “Vakara Ziņas” bija šāda sadaļa. Tā kā es biju cilvēks, ar kuru parasti visi runā vairāk nekā vajag, un tajā brīdī tas likās interesanti, pievērsos dzeltenajai presei. Ir tā, ka interneta medijiem ir vieglāk, jo tur uzreiz var ielikt aktuālu ziņu, bet žurnāliem jādabū informācija, kas nebūs citiem un vēl nav publiskota. Ir jādabū kaut kas, ko pašam arī interesanti nomedīt.
Piemēram, esmu gulējis pie Lady Gaga viesnīcas veselu diennakti pilnīgi bezmērķīgi, jo neviens, izņemot Ediju Pālenu, viņu tā arī nenofočēja. Baigā laimes spēle. Esmu medījis arī Allu Pugačovu. Tas tomēr uzdzen adrenalīnu. Kad bija “Jaunais vilnis”, latviešu prese netika ne uz afterpārtiju, ne kur. Vienmēr bija jābūt rezerves plānam. Tas kalpoja kā izaicinājums. Man tas vienmēr patika, bet tagad daru tikai to, kas man patīk, un tik, cik man patīk.
Kā tu tagad izvēlies, par ko rakstīt?
Es izbaudu brīvību, jo man pašlaik ir pašam savs blogs, kurā rakstu par slavenībām, ceļojumiem, lietām, kas mani pašu interesē. Tad vēl ir lielie pasākumi, uz kuriem man pašam gribas nokļūt, un sadarbojos ar citiem medijiem. Piemēram, ar TVNET sadarbojos, lai brauktu uz Eirovīziju.
Man jau pirms tam bija plāns apceļot Portugāli – apvienoju divus vienā. Tad man vēl aizkrita širmis un izdomāju iet Santjago ceļu ar visām mantām. Man bija soma, kurā atradās fotoaparāts, laptops, apģērbs, mikrofons, visi vadi, Eirovīzijas suvenīri. 12 dienās pieveicu 340 kilometrus. Interesanti, ka es visu laiku pagadījos īstajā laikā un īstajā vietā. Sanāca palikt arī mājiņā, kurā gulējis rakstnieks Paulu Koelju.
Sākumā gāju pa centrālo ceļu, bet pie robežas ar Spāniju satiku vienu amerikāņu pārīti - “The New York Times” žurnālistu un Losandželosas radiožurnālisti – izdomājām, ka gribam ieraudzīt okeānu. Bija trīs kilometrus jāpaiet atpakaļ un tad 17 kilometrus gar okeānu, līdz nonācām Spānijā. Tur sapratām, ka pirmajās naktsmājās jau viss pilns, skrējām trīs stundas un 40 minūtes, līdz nonācām pie nākamajām – bija trīs minūtes, līdz aizslēdz durvis. Bija smieklīgi, ka tur pie durvīm rakstīts “nave”, kas nozīmē mols. Latviski jau dramatiski izklausās. Todien pieveicām 56 kilometrus kopā.
Tā kā nākamgad Eirovīzija ir Izraēlā, Telavivā, ir doma atkal braukt un tad varbūt kājām aiziet līdz Jeruzalemei. Tas ir aptuveni tikpat garš ceļš. Vienīgais tas, ka tur ir tuksnesis.
Nav kādreiz sanācis tā, ka tev kā dzeltenās preses pārstāvim kāds draud vai uzbrūk?
Pa lielam ne. Latvijā dzeltenā prese jau arī nav tik indīga kā ārzemēs, jo mēs neatļaujamies darīt to, ko atļaujas, piemēram, Portugālē vai Francijā. Ir, protams, bijusi nepatika, ja kaut ko privātu jautā, bet tas jau ir visiem.
Mēdz būt tā, ka lasītāji, pētot dzelteno žurnālu saturu, sāk domāt, vai gadījumā nav kāds raksts pasūtīts. Kā tad ir?
Par pasūtījumu to gluži nevar nosaukt, bet ir bijuši gadījumi, ka cilvēki, kuriem kaut kas nepatīk, atsūta informāciju. Piemēram, tie paši Katrīnas Valteres kailfoto, basketbolista Andra Biedriņa pikantās bildes. Protams, var vilkt paralēles, kas un kāpēc to visu darījis, bet vislielākā ņemšanās savulaik bija ap skaistumkonkursiem. Inta Fogele, lai viņai vieglas smiltis, ļoti cīnījās par savu vietu ar nagiem un zobiem. Visus, kas mēģināja tajā lauciņā ielīst, viņa atrada. Lūk, viņa tiešām būtu mierīgi varējusi strādāt dzeltenajā presē par labāko maitu! To, ko viņa spēja atrast par saviem konkurentiem, piespēlēt visiem medijiem pa labi, pa kreisi... dzīvē es nekad kaut ko tādu neuzraktu.
Vai tev kādreiz piedāvājuši iegādāties informāciju?
Savulaik bija, bet Latvijā tādas pērkamas ziņas nav tā vērtas. Tas jau bija vairāk aktuāls tad, kad bija zelta laiki pirms krīzes, 2007., 2008. gads – ik pa laikam bija piedāvājumi redakcijai. Viens no šādiem stāstiem bija par Lindu Leen un dzīvokli, no kura viņa izvācās. Attiecīgi kaut kādi puiši tur ievācās un, taisot remontu, atrada kasti vai kaut ko, kur bija kas kompromitējošs. Nu labi. Diži liela jēga nopirkt mums nebija... nu, ja viņa atstāj, tad atstāj. Ja kādam vajag, tad lai pērk. Tik ļoti vērtīgi, lai maksātu naudu, tas nav. Tikpat labi, ja vajag informāciju, vari kādam paņemt un piezvanīt. Latvijā arī tie cilvēki, kas nekomunicē ar dzelteno presi, viņiem tas ir jādara, kad iznāk albums vai filma.
Tu stāstīji, ka dzeltenajā presē svarīgākais ir dabūt informāciju, kas nav citiem. Kā tu pie tās nonāc?
Komunicējot. Piemēram, tad, kad bija otrais “Laima Vaikule Rendez Vous Jūrmala”, intervēju Intaru Busuli. Viņš bija nokavējies, izskatījās kā dzēris trīs naktis, bet patiesībā brauca no “Slāvu bazāra”. Mēs sākām runāt par to, un viņš pastāstīja, ka Baltkrievijā mainījusies likumdošana – viņu aizveda līdz robežai un izmeta tur ārā. Kājām viņš nedrīkstēja pāriet, un tāpēc viņam nācās stopēt fūres. Es paprasīju, vai viņam ir fotogrāfijas, un atbildēja, ka jā! Un atsūtīja. Šo varēja iegūt visi, bet ir jautājums par to, kā tu komunicē ar cilvēkiem.
Latvijā visi, kas ir uz skatuves, ir fantastiski, atsaucīgi, un, ja tu pret viņiem izturies cilvēcīgi, arī viņi tev atbild ar to pašu.
Ir arī izņēmumi, kā cilvēki, kuri pabijuši trīsreiz uz skatuves un iedomājas, ka viņi ir superzvaigznes. Vai arī tie ar daudz sekotājiem “Instagram”. Tā jau ir cita paaudze, es neuztveru viņus kā slavenības.
Ko tu tādā gadījumā uzskati par īstām slavenībām?
Par zvaigznēm Latvijā uzskatu tikai trīs cilvēkus, un pārējie ir zem viņiem. Olga Dreģe, Raimonds Pauls un Laima Vaikule.
Kāpēc tāds iedalījums?
Tāpēc, ka, piemēram, maestro ir vienkārši nenormāls un 24/7 ir domās un darbos, savā solīdajā vecumā joprojām izdomā ko jaunu. Viņš ir ļoti cilvēcīgs, un humora izjūta viņam ir absolūti dievīga. Viņš var pasmieties gan par sevi, gan citiem tā jauki, ka arī visi pārējie smejas. Viņš ir arī ļoti saprotošs pret tiem, kuri strādā dzeltenajā presē. Pat ja viņam jautā kaut ko nepatīkamu, atbildēs, bet ļoti cilvēcīgi, jo saprot, ka tas otram cilvēkam ir vienkārši darbs. Viņa darbi runā paši par sevi. Tas pats ir ar Dreģes kundzi un Vaikuli.
Tu savulaik biji viens no tiem retajiem izredzētajiem, kuri intervēja Madonnu. Tu biji otrais cilvēks Latvijā, kuram tas izdevies. Kāds ir nākamais lielais sapnis attiecībā uz intervijām?
Intervēt Madonnu bija tas, ko visu mūžu biju gribējis. Interviju ziņā man nav nekā augstāka vairs, jo es viņu dievināju jau no bērnības. Bet man ir sapnis varbūt kaut kad tikt ārā no filmām un uzkāpt uz teātra skatuves kādā dīvainā lomā. Man ļoti patīk Šekspīrs.
Bet par intervijām... noteikti gribu atkal aizbraukt uz Eirovīziju, jo man patīk tas piedzīvojums kā tāds. Man ļoti simpatizē arī “Weekend Festival”, kas notiek tepat Pērnavā, jo tur ir iespēja parunāt ar pasaules līmeņa dīdžejiem, kuri pelna miljonus. Nav jābrauc uz Ameriku, bet tepat pie kaimiņiem. Piemēram, pirms diviem gadiem tiku klāt Martinam Garrikam, kurš tieši bija atzīts par pasaulē labāko dīdžeju. Šausmīgi vienkāršs puisītis, kurš diezgan labi runā, bija interesanti.
Tādu cilvēku, kurus ļoti gribētu nointervēt, vairs nav, jo Madonna bija mans lielākais...
Varbūt vēlreiz Madonnu?
Varbūt. Viņa tagad dzīvo Portugālē, es šo valsti absolūti dievinu. Kad gāju Santjago ceļu, pagāju garām viņas mājai.
Skatos, ka tu tagad esi saistīts ar ļaužu iemīļotajām izklaides vietām “Ezītis miglā”.
Esmu mārketinga daļas vadītājs, palīdzu promotēt visu, kas notiek sociālajos tīklos. Taisām arī dažādus dzīvās mūzikas pasākumus, izstādes, lai nebūtu tā, ka vienkārši aizej un piedzeries, bet ir kaut kāds saturs tam visam.
Tas ir diezgan populārs zīmols, cilvēki novērtē, ka tur ir kvalitatīvas uzkodas, izklaides pasākumi ar saturu, spēļu vakari. Agrāk bija vienkārši disene, kurā skan mūzika, bet tagad cilvēki prasa ko vairāk. Man pašam izaicinājums ir pārdot nevis tekstu kā žurnālistam, bet pasākumu, lai tas cilvēkus uzrunātu. Daudz jāpiedomā.
Latvijā ir arī diezgan liela birokrātija. Viens ir izplānot, bet otrs ir to visu saskaņot [smejas]. Piemēram, bija Ogres “Ezīšfestivāls”. Dome bija diezgan pretimnākoša, bet tajā pašā laikā viss ir ļoti detalizēti jāapraksta. Esmu iemācījies tādu terminu, kā “īslaicīga kontrolēta degšana” [smejas].
Kā tev palīdz tas, ka savas karjeras laikā esi iepazinies ar tik daudziem Latvijā populāriem un nopelniem bagātiem cilvēkiem?
Ir daudz vieglāk sarunāt visu. Varu arī pasākumu rīkotājiem ieteikt, kuras grupas būtu aktuālas, kuras ne. Tie kontakti vienmēr noder. Neskatoties uz to, ka strādāju dzeltenajā presē, man lielākoties ar cilvēkiem ir bijis labs kontakts. Ir arī izņēmumi, jo neesi sīknauda, lai patiktu visiem, bet nu vienmēr esmu ieturējis šo cilvēcīgo pozīciju, ka nedrīkst rakstīt kaut ko sagudrotu. Var rakstīt skarbu, ja ir pamatojums, bet tā neesmu ne pret vienu vērsies. Es vienmēr saglabāju šo cilvēcīgo robežu arī ar cilvēkiem, kuriem kaut kas nepatīk.
Visi kontakti, saskarsme, komunikācija noder jebkurā sfērā, radošā vai ne. Mūsdienās cilvēki vairs nevar dzīvot bez komunikācijas. Pie tā visiem būtu jāpiestrādā, bet Latvijā diemžēl tas pieklibo, jo esam pārāk maz un pieraduši, ka viens otru jau zinām.
Runājot par lietām, par kurām tev visi prasa. Tu mūsu valstī esi pazīstams arī kā cilvēks, kas ir inficēts ar HIV un cīnās par šīs sabiedrības daļas labklājību. Kāda tavā pieredzē pašlaik ir cilvēku attieksme?
Valstiskā līmeni ir uzlabojies tas, ka vairs nav jāgaida, lai paliktu sūdīgi, lai sāktu ārstēt. Manuprāt, kopējā attieksme arī katru gadu uzlabojas, kļūst arvien normālāka. [..] Šī problēma Latvijā ir ļoti aktuāla, īpaši jauniešu kontekstā, jo ir uzskats, ka mani jau tas neskar.
Par sabiedrības viedokli grūti teikt, jo tas nekur tā baigi neafišējas. Tas drīzāk redzams, kad politiķi sāk izteikt savas domas. Kaut vai tā pati Jūlija Stepaņenko. Šādā veidā cilvēki tikai parāda savu nezināšanu, virspusējību. Pērn Hosams Abu Meri vismaz beidzot izveidoja komisiju, kas domā par to, kā mazināt HIV izplatību. Manuprāt, tas ir solis uz priekšu.
Tomēr joprojām ir ļoti problemātiski, ka, ja esi HIV pozitīvs, jebkura sākotnējā ārstēšana, kas saistīta ar hospitalizēšanu, iet caur Latvijas Infektoloģijas centru. Vasarā braucu ar velosipēdu, netīšām rīklē ieskrēja lapsene, man sākās alerģiska reakcija. Es viņiem uzreiz pastāstīju savu diagnozi, un pēc visiem noteikumiem viņiem mani bija jāved uz Rīgu. Es dzīvoju Ogrē, un man slimnīca ir turpat. Paldies dievam, mediķi bija saprotoši un aizveda mani tur. Uzskatu, ka, pirmkārt, būtu jāsakārto šī sistēma, lai visam nav jāiet tikai caur Rīgu. Un otrkārt, slimnīcas būtu jāsakārto atbilstoši Eiropas standartiem, nevis jāatstāj padomju līmenī. Bet tajā pašā laikā ir ārsti un medicīnas personāls ir fantastisks un strādā ar pilnīgi visiem pacientiem. Cepuri nost, viņi tiešām strādā jebkādos apstākļos.
Manuprāt, mūsdienās ir pieejams arī internets un sabiedrība ir gana izglītota. Šī padomju paaudze sāk arī nomainīties. Šī problēma ik pa laikam tiek celta gaisā un runāta. Neskaitot mani, Latvijā gan ir tikai divi cilvēki, kas aktīvi runā par to, ka viņiem ir HIV. Protams, joprojām ir uzskats, ja cilvēki no malas uzzinās, ka esi inficēts, zaudēsi savu statusu, darbu, vēl kaut ko, kas ir daļēji taisnība, bet tajā pašā laikā, jo cilvēki par to mazāk runā, jo mazāk problēma tiek risināta. Tas ir mans uzskats.
Daudziem jau tavs stāsts ir zināms – inficējies tetovēšanas salonā. Velniņš uz potītes. Redzu, ka tev kopš tā laika parādījušies jauni tetovējumi.
Jā, vēl divi uztaisīti. Viens ir Madonnas dziesmas “Revolver” teksts uz pleca. “My love's a revolver, my sex is a killer, do you wanna die happy?” Otrs - uz otras potītes dvīņu simbols.
/nginx/o/2018/07/19/10919477t1h46b9.jpg)