Saulstariņš, vārdā Sandra Buloka (12)

Visi šie epiteti savulaik veltīti Sandrai Bullokai. Un joprojām viņa turpina uzlabot daudzu jo daudzu skatītāju omu, piedaloties visdažādāko žanru filmās. Taču vislabāk garastāvokli uzlabo jaukas un sirsnīgas komēdijas. Tāda ir arī filma "Mis slepenā aģente 2", kurā aktrise turpina spēlēt savu pirms pieciem gadiem aizsākto Greisas Hārtas lomu.

Labākā kandidatūra garastāvokļa uzlabošanai

Ļoti trāpīgu Sandras Bullokas raksturojumu sniedzis viņas kino partneris Hjū Grānts: „Sendija sastāv no divām saplosītām personībām: ir amerikāņu Sendija un ir vācu Sendija. Lai ar kā es apbrīnotu amerikāņu Sendiju un viņas holivudisko profesionalitāti, tomēr labāk man patīk tieši vācu Sendija.”

Kā jau var noprast, Sandra ir uzaugusi jauktā ģimenē. Viņa ir ievērojamās vācu operdziedātājas Helgas Meijeres un amerikāņu klasiskās mūzikas pasniedzēja Džona Bulloka vecākā meita. Sandra jau bērnībā iepazina mākslinieku dzīves sūrumu. Ģimene daudz ceļoja, un meita vienmēr bija kopā ar māmiņu viņas koncertturnejās pa Eiropu. Par laimi, Sandrai nesagādāja nekādas grūtības iedzīvoties jaunā vietā. Viņa vienmēr prata atrast kopīgu valodu ar pilnīgi svešiem cilvēkiem. Ne velti, mācoties Ārlingtonā, viņai piešķīra titulu Labākā kandidatūra garastāvokļa uzlabošanai. Viņa bija kā saulstariņš – smaidoša, dzīvespriecīga un atvērta.

Ņemot vērā vecāku nodarbošanos, nav jāmin, kādu nākotni viņi paredzēja savai meitai. Skaidrs, ka muzikālu! Jau kopš zīdaiņa vecuma Džons un Helga mērķtiecīgi mācīja Sandrai dziedāšanu un klavierspēli. Taču, kā jau tas dzīvē mēdz notikt, bieži vien labās metodes izrādās neefektīvas. To pašu var attiecināt uz Sandru. Tā vietā, lai meitene ar sirdi un dvēseli iemīlētu mūziku, viņā radās riebums pret to, un tādēļ viņa centās darīt visu, kas viņas spēkos, lai nevajadzētu mācīties notis un gammas. Septiņu gadu vecumā Sandra iegrieza sev abās plaukstās, bet vēl pēc gada pirms iestāšanās eksāmeniem mūzikas skolā apēda 12 porcijas saldējuma, kā rezultātā saslima ar angīnu.

Bet liktenīgo palaidnību viņa pastrādāja Dž. Verdi operas "Trubadūrs" laikā. Tā bija viena no izrādēm, kurā uz skatuves bija gan māte, gan meita. Deviņus gadus vecajai meitenei bija uzticēta neliela lomiņa. Taču Sandra darīja visu, lai traģēdiju pārvērstu balagānā, kas viņai arī lieliski izdevās. Zālē vēl ilgi nenorima smiekli. Bet primadonnai Meijerei nākamajā dienā nācās samaksāt krietni lielu naudas sodu operas direkcijai par meitas izaicinošo uzvedību. Taču nav ļaunuma bez labuma. Šis starpgadījums uz visiem laikiem pārliecināja Sandras vecākus, ka no viņu meitas nekāda mūziķe nesanāks, un lika viņu mierā. Aktrise gan atzīst, ka bērnībā gūtā pieredze viņai lieti noderēja. Joprojām prātā nāk arī vecāku padomi. „Tēvs man reiz sacīja: „Ja tu esi māksliniece, tad tāda arī esi – simtprocentīgi. Varbūt tu ar savu mākslu nenopelnīsi ne centa, bet tev tavs darbs ir jārespektē.” Šī doma man ne mirkli neiziet no prāta. Ja dzīvo pārticībā, tad esi pakļauts briesmām, ka vari zaudēt dzīves un darba jēgu. Bet es esmu iemācījusies, kā saglabāt līdzsvaru starp biznesu un mākslu.”

Patstāvīgās dzīves gaitas

Divpadsmit gadu vecumā Sandra atgriezās Amerikā. Sākumā viņa dzīvoja pie vecmāmiņas, bet vēlāk pie tēva, kas tolaik jau bija šķīries no viņas mātes. Pabeigusi skolu, viņa iestājās Austrumkarolīnas universitātē. Pēc trīs semestriem Sandra studijas pameta un devās uz Ņujorku. Tobrīd viņai bija ļoti neskaidrs priekšstats par nākotni. Sākumā viņa vēlējās kļūt par manekeni, taču izrādījās, ka viņas augums ne tuvu neatbilst pasaules modes standartam. Neveiksmīgs bija arī mēģinājums strādāt par stjuarti. Tā kā naudas iekrājumi izsīka, nekas cits neatlika, kā piepelnīties par oficianti. Interesanti, bet tieši kafejnīcā radās ideja par aktrises karjeru. Par sapelnīto naudiņu Sandra iestājās vakara aktiermākslas kursos, kur mācījās trīs gadus, nepārtraukti meklējot izdevību izsisties uz augšu un piedaloties visās iespējamajās kino provēs. Laime uzsmaidīja tikai 1989. gadā, kad Džons Saimons savā recenzijā, analizējot kādu iestudējumu, atzīmēja Sandras Bullokas apbrīnojamo dabas doto talantu. Rezultātā jaunā aktrise dabūja pati savu aģentu, kas drīz vien atrada iespēju viņai piedalīties divos TV seriālos. Kaut arī šie projekti nepiedzīvoja veiksmi un drīz vien tika pat slēgti, jaunajai aktrisei radās nākamā izdevība saņemt lomu komēdijā "Mīlestības eliksīrs". Arī šī filma bija viena vienīga izgāšanās, tomēr Sandrai tā bija ļoti nozīmīga. Uzņemšanas laukumā viņa iepazinās ar savu nākamo līgavaini Teitu Donovanu.

Visdabiskākā Holivudas meitene jeb superzvaigzne numur divi

Pēc neilga laika liktenis aktrisei sagādāja karalisku dāvanu. No simts pretendentēm Silvestrs Stallone izvēlējās tieši viņu, Sandru Bulloku, galvenajai lomai filmā "Cilvēks iznīcinātājs". Viņa labi saprata, ka šī ir izdevība, kas jāizmanto simtprocentīgi. Izdevums Movieline rakstīja: „Bulloka nospēlēja savu lomu ļoti dabīgi un mīļi, neapmulstot Stallones un Snaipa kompānijā. Un tas, ka filmas ienākumi pārsniedza 70 miljonus, bija arī viņas nopelns.”

Pēc "Cilvēks iznīcinātājs" par Bulloku interesi izrādīja Holivudas producents un režisors Žans de Bonts, kurš uzaicināja aktrisi piedalīties kopā ar Kianu Rīvsu viņa jaunajā kinoprojektā "Ātrums" (1994). Šī filma atnesa Bullokai pasaules mēroga slavu, superzvaigznes statusu un septiņu ciparu honorāru. Aktrise tika atzīta par gada labāko spraiga sižeta filmu aktrisi, un viņai piešķīra titulu visdabiskākā Holivudas meitene.

„Nekad dzīvē nevarēju iedomāties, ka filma par autobusu atvērs manā priekšā visas durvis – ne tikai autobusa vien,” tā par saviem panākumiem saka aktrise.

Interesanti, ka sākotnēji viņa negribēja piedalīties filmas "Ātrums" turpinājumā. Grūti pateikt, kas tomēr lika viņai mainīt savus nodomus – vai tas bija pieklājīgais honorārs vai arī pasakainā filmas uzņemšanas vieta – Bahamu salas un Florida. Kā jau aktrise pašā sākumā bija nojautusi, šī filma vairs neizraisīja tādu sensāciju kā iepriekšējā. Sandra: „Es daudz ko iemācījos un sapratu. Es nekad vairs nespēlēšu filmās, ja uzskatīšu, ka tās scenārijs nav nevainojams. Šim scenārijam nebija nekādas jēgas. Filma bija slikta, un man nebija ne mazākās iespējas panākt citādu rezultātu.” Tajā pašā laikā šī filma aktrisi it kā sapurināja, liekot saprast, ka kaut kas ir jādara. "Ātruma 2" izgāšanās deva iespēju attīstīties citā virzienā. Sandra kopā ar savu tēvu un māsu nodibināja filmu studiju Fortis, kā arī izmēģināja roku filmu producēšanā.

Menedžeru maiņa

1996. gadā Sandra Bulloka pēkšņi atlaida savu menedžeri, bet viņa vietā pieņēma savu tēvu, kurš jau ilgāku laiku bija bez darba. Strauji mainījās arī viņas imidžs un dzīvesveids. Vispirms Džons Bulloks palūdza Kelvinu Kleinu pašūt viņa meitai dažus tērpus. Un jau nākamajā MTV balvu pasniegšanas ceremonijā Sandra pārsteidza visus klātesošos, ierodoties nevis parastos džinsos, bet gan īsā mežģīņu kleitiņā. Zāle bija šokā. Bet tas vēl nebija viss. Jaunais menedžeris aizliedza meitai turpmāk braukt ar motociklu, piespieda viņu pārsēsties bruņu limuzīnā un piekomandēja viņai vēl divus miesassargus. Savukārt filmas "Ātrums 2" uzņemšanas laikā gādīgais menedžeris-tētis panāca vienošanos ar Sentvinsenta un Grenadīnas varas iestādēm, ka slēgs gaisa telpu virs savrupmājas, kurā dzīvo Sandra Bulloka un viņas 37 cilvēku lielā komanda.

Žanru maiņa

Pēc filma "Ātrums" Bullokai piedāvāja lomas dažādās action filmās, taču viņa beidzot varēja izvēlēties spēlēt to, kas pašai tīk. Aktrise priekšroku deva Lūsijas lomai romantiskā komēdijā "Kamēr tu gulēji" (1995), Andželas Benetas lomai drāmā "Tīkls" (1995) un medmāsas Agneses lomai filmā "Mīlā un karā" (1996).

Sandras Bullokas popularitāte bija tik liela, ka pat viduvējas filmas kā "Nozagtās sirdis" (1996) vai "28 dienas" (2000) nespēja vairs negatīvi ietekmēt viņas karjeru.

No komiskās puses aktrise sevi parādīja Donalda Petri filmā "Mis slepenā aģente" (2000), kurā Bullokas varone Greisa Hārta izstaigā to grūto ceļu, kāds jāveic neglītam pīlēnam līdz skaistumkonkursu slavas spožajām virsotnēm. Tas ir nepretenciozs stāsts par parastu sievieti neparastā situācijā. Lai labāk izprastu galvenās varones darbības motīvus, filmas veidotāji ļauj prologā ielūkoties FIB aģentes Greisas Hārtas bērnībā. Viens no Bullokas filmas partneriem bija Bendžamins Brets, kas spēlēja aģentu Eriku Metjū. Bendžamins augstu vērtē sadarbību ar savu kolēģi, apgalvojot, ka Sandrā ir kaut kas tāds, kas jebkurai sievietei liek sapņot par to, ka varētu līdzināties viņai. „Viņai piemīt rozīnīte, viņa izstaro burvīgumu. Viņā ir īpaša aura, kas pievelk citus. Tas jūtams gan kadrā, gan aiz tā.” Par Greisas lomu aktrise saņēma dažādas balvas un Zelta globusa nomināciju.

Par to, ka aktrisei iepaticies komēdiju žanrs, liecina arī viņas loma Marka Lorensa filmā "Divas nedēļas, lai iemīlētos" (2002), kas stāsta par diviem pretējiem raksturiem (Lūsija un Džordžs), kas, pārvarot nenozīmīgus šķēršļus, atrod viens otrā laimi un harmoniju. Jāpiebilst, ka Bulloka ir ne tikai galvenā varones Lūsijas atveidotāja, bet arī filmas producente. Pēc filmas parādīšanās uz ekrāniem sāka vārīties baumu virtuve par to, cik Sandra labi saprotas ar filmas "Divas nedēļas, lai iemīlētos" partneri Hjū Grāntu arī reālajā dzīvē. Bet kāda ir patiesība? Personīgajā dzīvē aktrises attiecības ar stiprā dzimuma pārstāvjiem ir visai sarežģītas.

Vīrieši Sandras Bullokas dzīvē

Žans Mišels Vinsents. Ar viņu Sandra apprecējās divdesmit gadu vecumā. Šīs saites ātri vien izira. Teits Donovans. Kādu laiku viņš bija aktrises partneris gan filmā, gan dzīvē. Pēc filmas "Ātrums" panākumiem viņi bija spiesti tikties viesnīcu numuriņos, izmantojot pseidonīmus. Taču dzīvē nekas nav mūžīgs. Arī mīlestībā ne. Četrus gadus ilgušās attiecības pārtrūka vienas stundas laikā pēc tam, kad līdz Teitam bija nonākušas baumas par Sandras šķietamo intrigu ar Kianu Rīvsu. „Es ļoti mīlēju Donovanu, bet viņš mani izbiedēja. Man ir bail no aktieriem. Es nesaprotu aktierus,” tā savukārt savu attiecību iziršanu skaidroja pati Bulloka. Bet kas attiecas uz Rīvsu, tiešām viņš nebija vienaldzīgs pret savu filmas partneri. Ilgāku laiku Sandra tā arī nevarēja atminēt, kurš ir sūtījis viņai brīnišķīgās vijolītes, kuras viņa regulāri atrada pie savas mājas durvīm.

Deniss Līrijs. Bailes no aktieriem tomēr netraucēja Sandru pēc kāda laika atkal iemīlēties savas profesijas pārstāvī, šoreiz filmas "Cilvēks iznīcinātājs" partnerī Denisā Līrijā. Šis romāniņš sašķobījās pēc kāda starpgadījuma, kad Sandra nejauši redzēja, kā viņas mīļotais iznāk no picērijas ar kādu neievērojamu aktrisi statisti. Pēc trim gadiem viņi vēlreiz kopā stājās kameras priekšā filmā "Nozagtās sirdis". Pamazām viņu draudzība izira.

Metjū Makonehijs. Ar Džoela Šūmahera filmas "Laiks nogalināt" partneri Metjū Makonehiju Sandra Bulloka bija saistīta visilgāk un visciešāk. Kaut arī viņu spēlētajiem varoņiem tā arī neizdevās izveidot mīlas romāniņu, aktieri nolēma to nospēlēt dzīvē pēc visiem klasiskas melodrāmas likumiem.

Vispirms viņi aizmuka no ziņkārīgo acīm uz Bahamu salām, mīļotais dāvināja mīļotai ziedus un dārgas dāvanas, rīkoja greizsirdības scēnas, kaislību brīžos viens otram svieda ar antikvāriem priekšmetiem, pēc tam sekoja aizkustinoši salabšanas mirkļi, klusi vakari divatā, omāri vakariņās.... Un tad Sandra nosprieda, ka ir stāvoklī, un steidza ar šo brīnišķīgo ziņu iepriecināt gaidāmā bērna tēvu. Taču Metjū nesteidzās viņai piedāvāt ne savu roku, ne sirdi. Viņš klusēdams nogaidīja medicīnisko izmeklējumu rezultātus, kas neapstiprināja Sandras aizdomas par grūtniecību. Viņa par šādu drauga rīcību bija apvainojusies un paziņoja par attiecību pārraukšanu. Taču, nedaudz nomierinājusies, nolēma, ka attiecības tomēr nepārtrauks, tikai ... tagad es būšu noteicēja...

Bobs Šneiders. Rokmūziķis Bobs Šneiders ir pašreizējais aktrises draugs. Tikai nav gan skaidrs, vai viņš ir pēdējais un īstais vīrietis viņas dzīvē.

Dārgais hobijs

Sapelnītā naudiņa aktrisei labi noder, lai varētu nodoties savam hobijam – restaurācijai. „Gandrīz visu es daru pati,” stāsta Bulloka. „Esmu fanātiska amatniece. Celtniecības veikali atstāj uz mani gandrīz vai maģisku iespaidu.” Tā, piemēram, viņa ir pārbūvējusi 30 istabu lielu villu Losandželosā, piecistabu dzīvokli Ņujorkā, rančo Teksasā, kas, starp citu, ļoti atgādina bavāriešu māju ar koka balkoniņiem, palodzēm un puķu kastēm, kurās zied sarkanas ģerānijas. Arī interjerā dominē vāciešiem raksturīgs stils. Ar lielu rūpību veidota virtuve, jo kulinārija ir aktrises otra lielākā kaislība. Savus draugus viņa labprāt cienā ar ābolkūku, kas tiek cepta pēc viņas vācu vecmāmiņas receptes.

Ar divām kreisajām kājām

Aktrise pati par sevi veselīgi pasmaidot, atzīst, ka viņai esot divas kreisās kājas, jo kāpēc gan viņa tik bieži vai nu paklūp, vai aiz kaut kā aizķeras. „Es nekad nebūšu īsta lēdija,” Bulloka ir paškritiska. „Ar savām divām kreisajām kājām es esmu īsta tūļa. Šī neveiklība man piemīt kopš bērnība, un joprojām nevaru no tās atbrīvoties. Mamma mani vienmēr brīdināja, lai skatos, kur lieku kāju. Bet es ar savām domām vienmēr biju kaut kur citur un tā ātri vien nonācu pirmajā peļķē.”

Taču to, ka viņa tomēr var būt īsta lēdija, Bulloka ir pierādījusi kaut vai piedaloties Oskara balvu pasniegšanas ceremonijā, pārsteidzot visus klātesošos ar eleganci un sievišķību. Viņa nesmādē nevienu modes stilu un apģērbus izvēlas garastāvokļa. Ja noskaņojums ir pacilājošs, tad aktrise priekšroku dod gariem svārkiem un platiem džemperiem vai ērtām blūzītēm; ja viņa jūtas nedroša un nepārliecināta, tad nav nekas labāks par džinsiem un zābakiem.

„Kā aktrise esmu iemācījusies iejusties dažādās lomās. Kā producente es izvēlos kostīmu. Es vēlos radīt respektu. Ja gribu būt seksīga, tad velku mini svārkus, kā arī visu to, kā priekšā vīrieši kļūst vāji.”