Viņi spēlē Dailes, Nacionālajā un Jaunajā Rīgas teātrī. Viņi jau apliecinājuši sevi vairākās lomās, bet vidējās un vecākās paaudzes skatītājs jautā – kas viņi ir? Jo viņi ir jaunie, pēdējos gados uz skatuves uzkāpušie. Tie, uz kuriem teātrī skatās cerībā – nākotnē būs...
Nacionālais teātris
Anna Klēvere
Rīdziniece. Divdesmit septiņi gadi. Nacionālajā teātrī atveido Auci (R. Blaumanis "Skroderdienas Silmačos"), Valiju (M. Zālīte un J. Lūsēns "Sfinksa"), Anniku (A. Lindgrēna "Pepija"), Helēnu (E. Labišs "Salmu cepurīte"), Lolu (A. Lindgrēna "Superdetektīvs Blumkvists").
Aktrises vecāki nāk no kino un mūzikas pasaules, kuras gars ieelpots kopš mazotnes. Tāpēc teātra izvēle bijusi pašsaprotama. Triju četru gadu vecumā mamma viņu vedusi uz pieaugušo izrādēm Dailes un Nacionālajā teātrī. Atceras, kā uz skatuves redzējusi Lilitu Bērziņu un vai visas valmieriešu viesizrādes Rīgā. Toreiz "Pūt, vējiņos" Baibu spēlējusi Dace Eversa, Uldi – Aigars Vilims. Nu pašai spilgtāko pārdzīvojumu līdz šim devusi Andas loma izrādē "Pūt, vējiņi!" un sadarbība ar režisori Gaļinu Poļiščuku. – Man grūti saprast, ka, cīnoties par vīrieti, var nonākt līdz kaut kam tādam kā mūsu izrādē. Bet man ļoti svarīga ir Zane. Mūsu izrādē tā nav iznesīgā, drošā mātes meita, bet sievišķīgi nevarīga un apjukusi. Un mana Anda ir ļoti mīloša pret māsu, mēģina iestāties par viņu un sevi, jo Zane pati to nespēj. Pirms "Pūt, vējiņi!" ver priekškaru, Anna Klēvere mēdz pāriet skatuvi, palūkoties, vai bluķiem zaru vietas uz īsto pusi. Pirms izrādes noskaita Tēvreizi. Tic Dievam.
Jautāta, kura no aktrisēm viņu fascinē, Anna atbild: – Visi zina, ka ģeniāli spēlē Velta Līne, bet mani saista jaunā kolēģe Inga Misāne (Spēlmaņu naktī šogad saņēma balvu par labāko debiju. – V. K.). Jo viņai ir ne tikai talants, bet arī savdabīgs pasaules redzējums. Īpatnējs domāšanas veids, kas īpatnu padara arī lomu. Savdabīgs domāšanas veids ir arī pašai Annai. Viņa ļaujas iracionāliem apsvērumiem. Kā izvēloties dzīvē teātri, tā sadzīviskās lietās. Pēc remonta visas sienas viņas dzīvoklī ir baltas. Citi saka – tas taču nepraktiski, ja mājās četrarpus gadus vecs dēlēns. Taču pēc Annas domām – skaisti. Ārpus teātra dzīvi aizpilda bērnu grāmatas, pasakas, multfilmas, jo Anna brīvo laiku simtprocentīgi velta dēlam Gustavam, kurš jau uzkāpis uz Nacionālā teātra skatuves "Sīkstulī" un kādreiz noteikti būšot aktieris.
Vērtības dzīvē – bērni, darbs un iespēja rast iekšēju mieru.
Ainārs Ančevskis
Tā kā savulaik Jaunatnes teātrī par grāmatvedi strādājusi krustmāte, bet vecmāmiņa bijusi gan apkopēja, gan ģērbēja, Ainārs kopš mazotnes dzīvojies aizkulisēs. Divpadsmitajā klasē gan domas sliekušās uz juvelieriem un pavāriem, bet izturējis konkursu un ticis aktieros. Kā īsts rīdzinieks nevar iedomāties sevi ārpus galvaspilsētas. Nacionālo teātri sauc par savējo. No līdz šim spēlētā spilgtāko pārdzīvojumu pašam sagādājis Eižens Finks "Sfinksā", kur nācies "ielēkt" uz Ameriku aizceļojušā Ivara Stonina vietā. Tobrīd uzņemta epizode filmā "Likteņa līdumnieki", kur Ainārs spēlē Nārbuļu jaunāko dēlu Ūvi. No rīta tālruņa zvans, viņā galā komponista Lūsēna balss: – Tev teātrī būs jādzied Eižens Finks… Pirmajā mirklī licies – tāds dīvains joks. Bet, kad no teātra piezvanījis vokālais pedagogs Andris Daņiļenko un arī citi līdzīgi jokojuši, atskārtis, ka patiesībā pēc joka tas neizskatās. Nu jau nospēlētas astoņas "Sfinksas" izrādes ar Aināru Ančevski galvenajā lomā.
Kad iestudēja pašreizējo Silmaču izrādi, Edmunds Freibergs Aināram uzticējis Rūdi, bet Mārtiņam Eglienam – Kārlēnu… Bet vienā jaukā dienā režisora domas pagriezušās par simts astoņdesmit grādiem – abus aktierus viņš labāk redzot mainītās vietās. Tā nu "mazā sapņu lomiņa" Aināram Ančevskim joprojām ir Rūdis "Skroderdienās Silmačos".
Krustmātes vīrs Aināru divpadsmit gadu vecumā aizvedis uz Kleistiem. Kopš tā laika sirdslieta ir zirgi. Iegūta trešā sporta klase. Bet ziemā, kad rikšotājiem slīd pakavi, Ainārs nododas sniegu priekiem – slalomam un snovbordam. Tepat Latvijā. Kad kolēģis Žagars ar slēpēm plecos aicina uz Alpiem, turp sekot nevar atļauties, jo decembris un janvāris ir pati karstākā sezona teātrī. Lūgts minēt trīs dzīves vērtības, Ainārs Ančevskis teic: – Iekšējs miers, jo šajā tik daudz visādām skriešanām pilnajā laikā reizēm tā vien gribas tikt kaut piet pāris brīvām dienām, tad – ģimene (vēl nav, bet tuvākajā nākotnē pavisam noteikti būšot) un draugi. Un sava nozīme jau ir arī naudai, bez kuras iztikt nevar.
Dailes teātris
Lauris Dzelzītis
Kāpēc teātris? – Pirms iestājos Kultūras akadēmijā, biju redzējis labi ja trīs izrādes… – teic Lauris Dzelzītis. – Atbraucis uz Rīgu, aizgāju garām Dailes teātrim. Ar vārdu "daile" man asociējās Nacionālā teātra ēka. Nu ja, pilnīgs čau!
Lauris Dzelzītis teātri uz pjedestāla neceļ. Vaicāts, kas dzīvi piepilda ārpus darba, atjautā: – Vai darbs piepilda dzīvi? Tikai darbaholiķiem. Bet darbaholisms jau mūsdienās normāla parādība, iet roku rokā ar šo laikmetu. Darbaholisms rodas tad, kad kas cits cilvēkam "sagājis sviestā". Teātri uztver ļoti personiski un intīmi. – Nedomāju, ka aktieris ir kaut kāds latviešu garīguma nesējs vai iemiesotājs. Vai kādam būtu interesanti skatīties uz plakanu plakātu? Tikai tad, kad tu uz skatuves it kā izģērb sevi, kad parādās stīgas un peripetijas, kur cilvēks atpazīst pats savas vientulībā apjaustās slēptākās izjūtas, tikai tad skatītājam ir interesanti. To viņš meklē teātrī.
Sevi sauc par īstuma meklētāju. Patīk sēsties mašīnā un doties lielajā dzīves ritumā, kur visriņķī tik daudz kas notiek. Lūgts atklāt savas trīs dzīves vērtības, kā pirmo min abpusēju mīlestību: – Protams, tu nevari sevi īstenot otrā. Tāpat nevari otru izvilkt no bedres. Mīlestību var radīt tikai divi laimīgi cilvēki. Vaicāts par līdz šim vislielāko gandarījumu devušo lomu, Lauris atteic, ka to sniedz nevis loma, bet izrāde, pēc kuras, priekškaram aizveroties, jūti – tā uzplaiksnījusi. Jautāju – vai viņa spēlētais Džims "Klondaikā" pēc lēciena no cietuma mūra jūrā izpeld krastā? Lauris teic: – Kā kuru vakaru, kādi viļņi jūrā un kādi kuģi brauc garām… Un to jau īsti nevarot zināt ne izrādes režisors Mihails Gruzdovs, ne lugas autors Tenesijs Viljamss.
Laurim Dzelzītim ne teātrī, ne dzīvē nepatīk rāmji, tie apgriežot spārnus fantāzijai. Viņš vēlas spēlēt īstā krievu kino, kurā nāk iekšā jaunā paaudze. – Pie Streiča "Rudens rozēs" puspliks Tarzāns… Bet dzīve aiziet un aktieris neīstenojas.
Sarmīte Rubule
Kad domājusi par izvēli nākotnē un augstskolu, uzņēma arī Kultūras akadēmijā aktieros. "Gāju aiz intereses – kas būs, būs, sak, joka pēc jāpamēģina," nu atklāj Sarmīte. Iekļūšana budžeta grupā bijusi liels notikums, jo par maksu aktieros viņa nestudētu.
No līdz šim spēlētā pašai vislielāko pārdzīvojumu sagādājusi Olga Nikolajevna L. Andrejeva lugā "Mīli mani!", šī mīlestības alkstošā, bet mūžam trūkstošās naudas dēļ pašas mātes pārdotā un par vazaņķi padarītā meitene. Sarmīte teic: – Pie šīs izrādes smagi strādāja viss mūsu kurss, sagatavošanas process prasīja daudz atdeves. Žēl, ka šī izrāde neguva pietiekami plašu skanējumu. Ikvienā lomā aktieris aug. Šajā izrādē vismaz man tā līdz galam izaugt neizdevās. Cilvēks laika gaitā mainās. Šķiet: ja šo lomu varētu nospēlēt tagad, to izdotos daudz dziļāk izjust un atklāt.
Visdedzīgākos skatītāju aplausus Sarmīte Rubule izpelnījusies ar kolorīto ventiņu Lullas pārtapšanu par karalieni izrādē "Tobāgo!". Izrāde repertuārā ir jau trīs gadus. Un aktrisei liekas, ka nupat visas krāsas un nianses atklātas…
Īstas sapņu lomas Sarmītei nav. Viņa paļaujas uz režisora gaumi un sarakstā veras ar iekšēju pārsteigumu pašai sev – nu kas tad man būs iedalīts? Klusībā šķiet, ka mošķu un prusaku laiks masu skatos garām. Gribētos atbildīgākas lomas – lai tavs tēls izrādē ir vajadzīgs. – Ja ir sajūta, ka izrādē bez tavas lomas patiesībā varētu arī iztikt, tad paliek mazliet skumji, – atzīst Sarmīte. – Nepatīk sajūta būt liekai vai mazliet maliņā.
Kā personības un aktrises Sarmīti Rubuli fascinē Rēzija Kalniņa, Vita Vārpiņa un Olga Dreģe. – Olga teātrī ir mana krustmāte, un es vienkārši fanoju par šo aktrisi, – teic Sarmīte. – Ar kādu sparu un enerģiju viņa spēlē!
Lūgta atbilstošā secībā atklāt trīs savas augstākās vērtības dzīvē, Sarmīte Rubule kā pirmo min uzticību: – Ja paskatās uz apkārt notiekošo, šķiet, cilvēki dzīvo, it kā neaptverot to, ka viņi ir mirstīgi, ka nedrīkst spēlēties un cits pret citu izturēties pavirši. Otru vietu šajā skalā ieņemtu ģimene, ja man tāda būtu. Mani vecāki ir šķīrušies, tāpēc savu ģimeni, ja tādu veidošu, gribētu kā paliekošu vērtību ilgdzīvotāju, spējīgu turēties pretim šim laikam, kurā tik daudz kas pakļauts mainībai un iznīcībai. Un trešā – veselība. Varbūt jaunībā tai nepievērš uzmanību, sak, ir divas rokas, divas kājas un galva uz pleciem… Bet, saskaroties ar veselības problēmām, saprotu, ka ļoti sevi jāsaudzē un jāmīl. Nedrīksti ļaut stresam vai kam citam plosīt sevi, lai izvairītos no sāpēm un slimībām.
Jana Čivžele izrādē "Latviešu stāsti".
Jana Čivžele
Gribētos spēlēt lomas, kuras ir it kā tālākas no sevis pašas. Ārpus teātra? Kādreiz ar baudu varot izdarīt pavisam vienkāršus darbiņus – iztīrīt māju, izmazgāt izlietni. Vasarās viņa dodas uz Brocēniem pie mammas un vecmāmiņas uz lauku mājām. Tās atrodas pašā ezera malā, kura veldzei tik tīkami ļauties. No teātra gaida gandarījumu: – Šī ir pirmā sezona un jāpiepilda viss, kas ar mani šajā mirklī notiek. Bet paredzēt nākotni… man tā kā bail.
Edgars Samītis V. Sigareva lugā "Plastilīns".
Edgars Samītis
Pirmajā pusgadā, mācoties Kultūras akadēmijā, redzējis vairāk izrāžu nekā vai visā savā mūžā līdz tam. Teātrī pievelk vienreizīgums, enerģija, kaut kas no misticisma auras, kurā nav nekā no gleznā vai skulptūrā iestindzināta laika. No līdz šim spēlētajām visvairāk pārdzīvojumu devusi Maksima loma izrādē "Plastilīns", kura režisoram Andrejam Jarovojam bijusi diplomdarbs. Fascinē Vilis Daudziņš – viņa enerģija, spēks, prasme rast līdzsvaru starp nopietno un ironiju skatījumā uz dzīvi. Jautāts par laiku ārpus darba, Edgars teic: – Man teātrī pirmais gads un pats sākums, vēl grūti pierast pie šā ritma, kas paņem tik daudz, ka, liekas, enerģijas nekam citam pāri nepaliek. Nekautrējas atzīt, ka savas vērtības dzīvē vēl īsti nav formulējis. Taču viena no tām noteikti ir – gadu gaitā sastaptie cilvēki.